Sāksim jau ar to, ka mans kaķis, ir kaķis gados(12) un tamdēļ ļoti skaidri zin ko grib, un zin kā to panākt.
Tad nu rīts viņam sākas 6os , pārējiem varētu sākties 7os, bet tomēr sākas minkas 6os, jo liekas, ka ir ielauzies zaglis, kurš pilnā sparā metas demolēt māju, tiek pluinītas mēbeles un paklājs, un tiek izdotas šīs pasaules iemītniekam neraksturīgas skaņas, kas līdzinās ne ta kliedzieniem, ne ta riesta saucieniem. Patiesībā tā ir ļoti smalka pacietības pārbaude, un kaķim tas patērē diezgan daudz spēka un apņēmības to atkārtot katru rītu. Tad minkāns laipni tiek pavadīts līdz ārdurvīm, ja to dara sencis, tad klusi un mierīgi, reizēm gan dzirdama nopūta, es kaķi savukārt pavadu ar "mātes" vārdiem, bet tomēr salīdzinoši laipni, jo vecs galu galā, jāciena. Tad mājiniekiem ir apmēram 10 minūtes laika, lai attaptos no pirmā šoka, sāktu darīt savus darbus, lai pēc tam minku laistu atkal iekšā, kurš jau sēž uz palodzes un ar savām matainajām, tuklajām ķepiņām skrāpējas gar logu, ja ārā ir dubļains laiks, skats nav no patīkamākajiem.
Un tad, tad sākas pats labākais, minkam taču ir JĀĒD!!! Un sirēna tiek ieslēgta atkārtoti, šajās barošanās reizēs, tā sasniedz savu kulmināciju. Bet nē nē, šis kaķis nav slinks un liekēdis un miera traucētājs. Viņš savu barību nopelna, viņš to NOMEDĪ! Tai brīdī, kad tu sniedzies ar sausās barības trauciņu pie viņējā, seko tīģera cienīgs lēciens un tiek sakampta roka. (un tad kāds ir spiests pavadīt pus rītu vācot sauso barību pa virtuves grīdu,un arī minkāns jau nekad nekritīs tik zemu, lai ēstu no grīdas.)
Kad milzu zvērs ir pamielojies, viņš sirdī jūtas tik piepildīts un apmierināts, ka labprāt padalītos arī ar citiem savās izjūtās. Tad viņš turpinot ņaudēt bāžas virsū, glaužas, lien klēpī un ņurrā, nu vienvārdsakot, viņš panāk ko grib un tiek mīļots un čubināts. Vēl aktuāla rīta atrakcija viņam ir sencis, kas velk kājās zābakus, šņores tiek raustītas, košļātas un pluinītas, īpaši mani uzjautrina šis skats, kad sencis jau kavē darbu un mēģina par visām varītēm kaķi notirināt no tā zābaka nost.
Kad visi darbi apdarīti, minkāns laižās daudzas stundas dziļā un nesatricināmā miegā. Un skat, jau ir vakars, un var atkārtot visas rīta everģēlības vēl vismaz 5x.
Minkam ir vēl viena vecuma plānprātība, viņš ņaud virsū sunim un glaužas klāt, jāsaka, ka viņu attiecības nekad nav bijušas īpaši labas, un suns viņu ir sagrābis aiz čuprika un lidinājis pāri sētai, bet tas laikam ir piedots un abi mēģina dzīvot družna.
Njā un, lai kaķis nenogurtu no savas vienmuļās un neinteresantās dzīves, es par pienākumu uzskatu vismaz reizi dienā to mīklas kunkuli riktīgi izmurcīt, sabužināt, pāris reizes maigi iepliķēt pa dupsi, kas viņam ārkārtīgi riebjas un viņš man gatavs acis izskrāpēt, tad mēs vel dejojam lambadu, virpuļojam pa zemi, vispār jau to dara viņš ar manu palīdzību, bet mēs vienalga viens otru ļoti ....nu nezin kā to nosaukt, nu esam viens otram vajadzīgi, laikam.

Mmmm citronu kēkss ko pirms brīža izcepu garšo vēl burvīgāk, ja tam uzdzer virsū alu! Vai arī alus garšo labāk ar kēksu nu nez, bet ir labi. Un reizēm ir tāds apjukums, ka gribas lai kāds parautu atpakaļ, ja ir auzās, sarāj, kaut nolamā, bet reizēm šķiet, ka apkārtējie atbalsta visu un jo lielākas auzas, jo labāk. Nē, es neko nepārmetu, mēs taču esam katrs pats sev, ar savu galvu.
Vaine?

Un ja jau šeit raspizdjelas....
Kas tas ir kad vai nu nav neviena, kad vajag, vai visi nāk barā un visiem tevi vajag, uzreiz un taisni tajā brīdī, kad liekas esi tikusi ar sevi galā, sāc dzīvot un baudīt pati priekš sevis, viņi kaut kā telepātiski to jūt??? Priekš manis mistika, vēl jo vairāk tapēc, ka neuzturi ar viņiem patstāvīgu kontaktu, bet pēkšņi vienā brīdī, kā sarunājuši visi parādās...un tad dzin dzin, esmu klāt! Un tad vien prasās visus triekt...kur nu kuro...