| |
[May. 21st, 2004|09:09 am] |
|
Reģistrācija žurnālā ir gatavais sīkums, salīdzinājumā ar to tumšo puisi, kas mani šonakt bija aizvedis uz kapiem. Kopiņas ar svaigi kārtotiem ziediem reibinoši tvanēja, pat lūdzās, lai atrok, lai redz aizgājēju, kas tagad saņēmis tik daudz ziedu, cik iespējams nav saņēmis pa visu dzīvi. Mēs abi ar pirkstiem tumsā taustījām svaigi cirsto un uzstādīto kapakmeni, lai izlasītu, kas te dus zem mūsu ļaunajām izdarībām, bet vienīgais, kas notika - mūsu pirksti saskarās. Es sajutu kā puisim tek siekalas, es pat dzirdēju kā viņš slienājas iedomādamies mani kailu šajos ziedu kalnos, to pašu ziedu, kurus es kaut kad pavisam jau nevajadzīgi saņemšu. Bet tas nemaina manu valdzinājumu. Es metos bēgt, kapu meža koki šķīrās vaļā kā grāmatai lapa pēc lapas. Kā grāmatai, ko vēlas izlasīt mans tumšais pavadonis. Smilšainais celiņš piepeši nogriezās biezākā krēslā, kur tvanēja vien pēc zāles un kur no tumsas ne mazāk piepeši iznira kapliča. Es iemetos kapličā un mans vajātājs man sekoja. Tā bija veca un sen neizmantota kapliča, pieputējusi un ar senu līķu smārdu pildīta. Bet viņš mani atrada ieslēpušos stūrī, pacēla mani uz rokām, noguldīja uz vēsā paaugstinājuma, un kad es viņam beidzot biju padevusies, viņš iecirta savus zobus man vēnās. Viņš bija būtne ar krēpēm, ar asinskāru elpu un acīm, kas zvērotu cauri jebkurai tumsai. Un es viņam atdevos, es viņam atdevos! Es atdevos tieši tāda, kāda esmu - bez neviena paša zieda, iemīcīta pasaules dubļos un zaimu vārdus zelējoša mutē... |
|
|
