|
[04 Jul 2006|04:39pm] |
|
ak , ir jau tāaa apnicis..
|
|
|
[04 Jul 2006|11:31pm] |
Nebija ar ko šodien iedzer pa alam.
nelielā atslodzes vakarā tiek pamanīts, ka apkārt ir tāaads tukšums.
Tukšums ir dēļ aizņemtības vai aizņemtība ir dēļ tukšuma.
nekur tālu neesmu ticis, jo ir lietas, kas laikam nekad nemainīsies.
Savu bērnībi pavadiju lielā vienatnē, tas ir kokos un ar grāmatu pie deguna. Bija jauki tomēr. Vasarās gulšņāju zālītē, lasiju grāmatas , ēdu ogas un kāpu kokos. Vel tagad pa ļoti retam aizbraucu uz savu kastani. [ui, sen tur nav būts]
Un nemaz nekur tālu, te pat Rīgā ,starp Vef un Brasas tiltu. Gandrīz Rīgas sirdī, bet lielā noslēgtībā.
Līdz ar to neizveidojās tādi labi bērnības draugi. Neiemācijos arī laikam draudzēties ar tiem citiem cilvēkiem, jo vienmēr varēju iet kur gribas [tas ir savā pagalmā] darīt ko pašam gribas [jo nebija jau ar ko vienoties]
Tā nu esmu izdaudzis līdz šodienai. Ka spēļu pagalms ir izaudzis daudz lielāks , bet turpinu iet kur gribas, kāpt kokos kuros gribas. Bet gribas arī tos cilvēkbērnus, bet nemāku....
|
|