|
[21 Mar 2006|11:53am] |
Ir tāds savāds konflikts iekšienē.
Jo jūtu , ka laiks iet bezjēdzīgi prom.
Es tik nosēžu visu dienu te.
Jo ir sajūta, ka vel tak ir tik daudz laika.
Bet man ir apnicis mājās, [8dienas jau te]
Uz skolu ar nedaudz bail doties, jo tur ir pinīgā pakaļa.
3 eksāmeni, un nakošnedēļ ir ieskaites , lai tiktu pie viņiem ., bet man ir ļoti pesimistiska sajūta.
Var jau meklēt 100x vainīgos, kapēc es tik nezinoš , bet ko gan tas vairs maina.
visi ir pamodušies , nē pat nav pamodušies , visi savā nolemtībā tik maigi pasmīn, būs dirsā [atvainojos], to saka visi, bet cer, ka tomēr, tomēr..
a ja nu nebūs tomēr un ir D..
Es beidzot esmu sapratis, ka gribu to RTU, gribu , bet man vajag budžetu, bet sākumā jātiek līdz tiem eksāmeniem.
es nekad dzīvē nebiju domājis, ka man tā būs problēma.
man subjektīvais viedoklis, protams, daļa vaina ir mūsos, audzēkņos, par to , ka nesēžam mājās un nemācamies pašmācībā, bet tad man rodas jautājums, kam gan man tā iestāde un skolotājs vajadzīgs ?
Cilvēks jau pēc dabas ir varen slinka būtne un ja neviens neko neprasa no viņa, viņš arī nedod, jo lai dotu , vajag tomēr redzēt jau uz reiz tam rezultātu . Tagad ir tā , ka nu skolotāju kļuvuši kategoriski un stingri , tagad viņi prasa , prasa zināšanas, bet kur jūs bijāt šos 3 gadus ? es visus šos 3 mācību gadus esu juties , kā tādā mazā atvaļinājumā.
Vai , tikko radās doma, es iespējams vel neesmu izaudzis no pamatskolas domāšanas līmeņa, kad skolotāji vairāk bakstija, mudināja un prasija.
Es jūtos kā apstākļu ķīlnieks ar netīru sirdsapziņu, jo es tak varēju mācīties pats mājās. . dohh
Bet ko darīt tagad, lai tomēr , kaut nedaudz , uzlabotu to stāvokli, ko vel sagrābt, lai kaut tomēr apmierinātu to sirdsapziņu ?
Latviešu valoda.
Angļu valoda.
Matemātika.
|
|