| |
[May. 2nd, 2013|09:11 pm] |
| [ | mood |
| | garlaicīgi smacējošs. | ] |
Diena, kā diena. Saulains 2.maijs. Vairākoties diena pagāja skriešanā un stundu kavēšanā. Bet ne jau šis šobrīd nodarbina manu prātu.
Šobrīd domāju, ka vajag aiziet uzsmēķēt...
...un esmu atpakaļ. Ejot smēķēt, iznesu "beershake" skārdenes, ko ar Zani iztukšojām. Jau nezinu, kurā diena, kopš nelietoju zāles. Nevienas. respektīvi-antidepresantus un epilepsijas zāles. Un? nejūtu vajadzību, vakar jau it kā Ilzei teicu, ka jūtos- nekāda, mazliet ir nospiedoša morālā sajūta. Apzinos, ka tas ir no zāļu nelietošanas, bet nu... cenšos atturēties no tām. Viss ir tikai galvā un vaina uztverē. Es tak netaisos sevi pakļaut sevi zālēm visu mūžu, kas arī bija kādu laiku "iesēdies" manā prātā. Nē, paldies! Zāles var arī aizstāt, ar ko pozītīvu, piemēram, savu vīrieti. Tām siltajām jūtām, mīļumu, domām... Bet vislabāk jūtos, kad Viņš ir manā tuvumā, kad es esmu Viņam blakus. Jā! nenoliedzami, tas palīdz.
Reizēm ir šaubas par sevi, bet tā arī ir vaina manī pašā, nemitīgs konflikts ar sevi, kam netieku pāri jau gadiem. Esmu ar to cīnījusies, izcīnījusi, bet atliek "nokļūt epicentrā", kad viss aiziet pa "pieskari" un viss jāsāk no jauna. Pēdējā gada notikumi ir likuši mainīt attieksmi pret sevi, pret apkārtējiem, nenoliedzami, esmu kļuvusi par vienu no tiem "noslēgtajiem" tipiņiem, kas sēž un domā, domā, domā, un vēlreiz domā par to, ko varētu un nevarētu izdomāt, neatkarīgi no tā līdz galam, vai nē. Smacējoši savā ziņā. Smacējoši prātam... Lūdzu, mazliet pozitīvisma devu! |
|
|