ja pirmdiena jau bija sūdīga, tad šodien gandrīz nomiru vārda tiešajā nozīmē. visas nelaimes sākā jau no rīta pamostoties un konstatējot ka visu esu nogulējusi, pēc tam nazim galu nolauzu.kad tiku līdz šūlei konstatēju, ka labi vien i ka nogulēju, jo tāpat nebija ko darīt un ucuka uz 1.st nemaz nebij.tad sākās trakums, ka konstatēju, ka rasējumu aizmirsu mājās, a šī man pēdēja diena, kad var nodot, tā nu pa kaklu pa galvu tešos tam uz māju pakaļ, kas protams paņēma man veselu stundu no dzīves.kad tiku atpakaļ, gandrīz jau pie pašas šūles uzpūta kruts vējš, man rasējums pa ielu prom, es pakaļ, a šis uz tramvaja sliedēm - es pakaļ, un kaaaaaaaaaaa es nožāvos, taisni kauns sametās, celi sasitu, jau tā nodrāztos sāpakus vēl vairāk noķidāju, a mans rasējums ielas otrā pusē pie tramvaja sliedēm, bet atkal man noveicās un tante pacēla un nāca tieši ielai pāri - kāds prieks kāda laime, un pēc pāris sec. brauc tramvajs. jobi bobi kas būtu, ja šis būtu ātrāk atbraucis un tantes tur nebūtu.......man vienkārši pizdjeccc

tā lūk