| Skaities miglā #2 |
[29 Jan 2008|08:25pm] |
Biku smieklīgi sanāca, varētu padomāt, virsrakstu lasot, ka ir bijusi arī pirmā daļa. :D
Piečakarējiens? Kind of.
Tējas burbulīši un svētdienas rīti, nav tās labākās asiciācijas.
Ievadmūzika, piektdienas vakari un sestdienas vissagrākie rīti, tās ir tās labākās.
Tas nebūs nekad tas, kas bija. Bez tevis. Tavu inteliģitāti, godīgumu vienmēr visā, un plato smaidu.
Foršajiem jokiem. Es vēl atminos to vasaras dienu, kad iebruacām pie tevis ar uzdāvinātu Imantdziesmu grāmatiņu. Tad tur pat palātā, tu spēlēji uz ģitāras un mēs dzidājām. Tik jaukum jauki. Funny, ne? Es zinu, ka tu atceries, kā es vienmēr, kad atskrēju no skolas, tev visu un viss kaut ko stāstīju. Tev bija pilnīgi vienalga, kas man mugurā vai cik tālu es aozfantizējos vai aizrunājos. Tu mani nekad neatgrūdi un pieņēmi tādu, kāda esmu. Vienīgais tāds tu biji vienīgais. Nekad neskatījies uz mani ar dīvainu skatu, ja es aizdomājos par daudz, vai neliki man apklust runāt, ja es tik daudz ko runāju un stāstīju par sevi. Tieši otrādi. Tu vienmēr ar prieku klausījies manī un beigās uzsmaidīji. Dziedāji par mani. Vislabāk mani pazini, viss labāk. Ne mamma, ne tētis, ne draugi nepazina mani tā kā tu. Tu zināji vienmēr, kas man sāp un kāpēc es smejos. Mēs sapratāmies bez vārdiem - telepātiski. Tu mani mācēji nomierināt vienmēr un visur. Pirms eksāmeniem, kad man kaut kas sāpēja, kad es biju sasirgusi. Vienmēr. Vienmēr man bija tavs plecs, uz kura paļauties un tev bija mans plecs, pret kuru atbalstīties. Kaut nevesels, bet tu nekad nemainījies. Kā biji jauks, optimistisks, drošsirdīgs, apbrīnojami gudrs, izpalīdzīgs, tik pieklājīgs, smaidīgs tāds arī biji un paliki visu slimošanas laiku. Es šodien domāju.
Tikai 16 gadi. Nē, es meloju. Tomēr 15. Visi sešpadsmit jau nemaz neapgāja. Piecpadsmit gadus man tika tas prieks, pazīt un saukt tevi par manu brāli.
Tā ne ko ne? 15. Kas ir piecpadsmit gadi. Tas ir tik maz. Tieši tagad, kad mēs bijām tik jauki un, varētu teikt laimīgi. Tieši tad, kad kad kad...
Vairs jau nekam nav nozīmes.
Es atnāku un stāstu savus stāstus tavai istabai. Es vēl joprojām runāju telepātiski.
Es iedomājos, kad mani neviens nesaprot, tu gan sapratstu, vienmēr un visur.
:)
|
|