|
17. Nov 2026|16:00 |
viena lieta, ko man joprojām patīk darīt un ko darīju arī savos 20s Latvijā, ir šad tad paklausīties Brīvo mikrofonu. regulāri ne, bet kādu reizi mēnesī par to atceros un tad noklausos vienā reizē vairākus pēc kārtas.
tikko noklausījos 11. novembra mirkofonu, kur kāda zvanītaja sacīja: "Labdien. Man tādas pārdomas par to Vakara Pasaciņu, kas ir domāta - pēc manas saprašanas ta kā bērnudārznieku vecumam. Nu kāda vakar bija tā pasaciņa: par diviem invalīdiem, kuriem katram viena kāja, tad viņi kopā pērk zābaku pāri, tad viņi nonāk pie Veļu mātes, kurai ir bērns, kurš tiek aprakstīts kā, ka tik briesmīgi izskatās, tad tur vienam invalīdam ir ideja, ka to bērnu vajadzētu sist pret sienu. Un otrs invalīds saka: met to krupi nost! Un tādā garā, bet beidzās tas viss ar tādu frāzi: dabūsi sievu, pazaudēsi draugu. Nu, kas tas vispār ir? Paldies."
fjuuu, man asaras tek pār vaigiem, Brīvais mikrofons ir kolosāls, 11/10 |
|