|
2. Nov 2026|18:27 |
"Vienā no grāmatas nodaļām ar nosaukumu "Sieviešu studijas: pirmie gadi" profesore Rotenberga prezentēja savu 20. gadsimta 70. gadu sākuma feministiskās filozofijas kursu, kas izgaismo viņas revolucionārās dusmas.
Ikviens, kurš joprojām domā, ka sieviešu studijas sākās ar mērenu mērķi iepazīstināt ar sieviešu vēsturi un perspektīvām galvenokārt vīriešu izglītības vidē, ātri vien tiks atbrīvots no šī priekšstata, uzmetot skatienu tām nesavaldīgajām, redukcionistiskajām, zinātnei pretējām un naida pilnajām agitpropa teorijām, kas veidoja visu mācību programmu.
Es šeit piedāvāju galveno lasāmgabalu kopsavilkumu. Tāpat kā liela daļa otrā viļņa feminisma, arī Rotenbergas lasāmo darbu saraksts bija izteikti marksistisks. Obligāts teksts bija Frīdriha Engelsa „Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelsme” (1884), kurā tika apgalvots, ka ģimene ir galvenā sieviešu apspiešanas vieta. Nodaļā „Ģimene” Engelss saistīja sievietes stāvokli laulībā ar apspiesto strādnieku stāvokli kapitālisma apstākļos, apgalvojot, ka „modernā individuālā ģimene ir balstīta uz atklātu vai slēptu sievietes verdzību mājās”, un precizējot, ka „ģimenē [vīrietis] ir buržuā, bet sieva pārstāv proletariātu”.
Šis teksts aizsāka ilgstošu feministisko tradīciju apspriest ģimenes dzīvi — ieskaitot seksuālo intimitāti, mātišķumu, aprūpi un mājas dzīves vadīšanu — ekonomiskos terminos, bieži atsaucoties, piemēram, uz sievietes „reprodukcijas slogu”, „emocionālo darbu”, „aprūpes izmaksām” un tamlīdzīgi, tādējādi lielu daļu no tā, kas dzīvi dara jēgpilnu, reducējot uz ekonomisku aprēķinu. (Vīrieši, protams, arī piedalās neapmaksātā un emocionālā darbā, taču retais vīrietis apgrūtinātu sevi ar to uzskaitīšanu un paziņošanu pasaulei, un maz ticams, ka sabiedrība viņiem justu līdzi, ja viņi to darītu.)
Jebkuram studentam, kurš bija tik naivs, lai ticētu, ka bioloģijai ir kāda loma vīriešu un sieviešu pieredzē, Evelīnas Rīdas raksts „Vai bioloģija ir sievietes liktenis?” (Is Biology Woman’s Destiny?, 1971), kas publicēts žurnālā International Socialist Review, sniedza nepārprotami noraidošu atbildi. Rīda apgalvoja, ka atsauces uz bioloģiju ir nekas vairāk kā seksistiski triki, lai aizsargātu netaisnīgu sociālo sistēmu. Viņa asi kritizēja „vīriešu supremātistus, kuri uzdodas par zinātniekiem”, par apgalvojumiem, ka sieviešu „nepilnvērtību” ir noteikusi daba. Turpretim viņa apgalvoja, ka patriarhāts ir tikai nesena vēsturiska parādība, kuras cilvēka radītās netaisnības spilgti izgaismoja iezemiešu un citas senās sabiedrības, kurās sievietēm piederēja vara un izvarošana nebija pazīstama. Rīdas raksts to, kā tam trūka pierādījumu ziņā, kompensēja ar pārliecību.
Šādi teksti virzīja sazvērestības teorijā balstītu uzskatu par vēsturi — uzskatu, ka sieviešu pirmatnējā vara gadsimtu gaitā ir mazinājusies patriarhālā spiediena rezultātā un ka Rietumu sabiedrībās viss ir vardarbīgs, apspiedošs un ekspluatējošs, baltajiem vīriešiem iznīcinot dabu un „cēlos mežoņus”. Nekur Rotenbergas uzdotajos lasāmgabalos nevarēja atrast nekādu aizstāvību civilizācijai, ko Rietumu vīrieši bija uzcēluši. Nekur nevarēja atrast ne brīvā tirgus, ne heteroseksuālās ģimenes aizstāvību; nekur nebija ne mazākā mājiena, ka vīrišķās un sievišķās lomas attīstījušās organiski laika gaitā, reaģējot uz izdzīvošanas vajadzībām.
Nevienā no uzdotajiem tekstiem nav minēts, ka mīlēt vīrieti un audzināt ar viņu bērnus ir tas, ko daudzas sievietes vēlas no savas dzīves, vai ka ģimenes modelis, kāds tas izveidojās Rietumos, pirmkārt, bija paredzēts, lai nodrošinātu drošību un aizsardzību bērniem."
/The Goddess That Failed |
|