|
17. Okt 2026|20:11 |
Lasu viena Oksfordas profesora (Keith Ward) polemiku ar Dokinsu viņa darbā "Why there almost certainly is a God". Diezgan interesanta izklaide.
"Bet Dokinss uzskata, ka viņam ir neapgāžams Dieva eksistences pretarguments. Dievam, viņš saka, jābūt tikpat sarežģītam kā realitātei, kuru Dievam vajadzētu radīt. Tāpēc Dievs ir vismaz tikpat neticams (improbable - ar ļoti zemu varbūtību) kā paši dabas likumi. Patiesībā Dievam jābūt vēl neticamākam par jebko fizikālajā visumā: "Jebkurai būtnei, kas spēj intelektuāli radīt kaut ko tik neticamu kā... visums, būtu jābūt vēl neticamākai." Dokinss iet vēl tālāk: "Jebkuram Dievam, kurš spēj radīt visumu... jābūt augstākajā mērā sarežģītai un neticamai būtnei." Dievs ir ārkārtīgi neticams – tik neticams, ka gandrīz nekas nevarētu būt vēl neticamāks. [fanoju par šo teikumu :D] Tāpēc Dievs nebūt nav galīgais skaidrojums, jo Dievam skaidrojums ir vajadzīgs vēl vairāk nekā dabas likumiem.
Svarīgs šī argumenta pieņēmums ir, ka sarežģītas būtnes ir mazāk ticamas nekā vienkāršas būtnes. Tāpēc Dievs, kas ir ļoti sarežģīta būtne, ir mazāk ticams nekā, piemēram, vienkāršu elementārdaļiņu un likumu kopums. Un ir bezjēdzīgi skaidrot ticamāko ar mazāk ticamo. Bet vai taisnība, ka sarežģītas būtnes ir mazāk ticamas nekā vienkāršas?
Pirmkārt, mums ir jādefinē, kas tiek saprasts ar jēdzieniem "vienkāršs" un "sarežģīts" [..] Viena no "vienkāršā" nozīmēm ir diezgan acīmredzama, taču joprojām svarīga – proti, ka veseluma daļas ir vienkāršākas par pašu veselumu. Tā kā fiziski veselumi sastāv no fiziskām daļām, šķiet, ka ļoti sarežģīta veseluma eksistence ir mazāk vienkārša nekā tā daļu atsevišķa eksistence. Varētu šķist, ka no tā izriet – sarežģīts veselums ir mazāk ticams nekā kādas tā vienkāršas daļas eksistence. Tas ir tāpēc, ka pastāv daudz iespējamu daļu kombināciju. Ja noteiktā veselumā ir tūkstotis daļu, tad iespēja, ka tās tiks saliktas kādā konkrētā veidā, patiešām ir ļoti maza, ņemot vērā tūkstošiem dažādo veidu, kā tās varētu izkārtot. Cilvēka ķermenī ir miljardiem atomu. Tāpēc iespēja, ka tie eksistēs tik ļoti sarežģītā un integrētā formā, kādu tie ieņem, patiešām ir ļoti maza.
Taču es esmu pamanījis, un Dokinss tam noteikti piekrīt, ka var pastāvēt likumi, kas nosaka daļu apvienošanos veselumā. Šādā gadījumā sarežģīti veselumi nebūtu mazāk ticami kā to daļas, bet gan tikpat ticami – varbūt pat neizbēgami, ņemot vērā daļu dabu un pamatlikumus, kas pārvalda to apvienošanos." |
|