|
5. Okt 2026|13:00 |
Reiz viens 'apgaismots' cilvēks stāvēja kalna galā un skatījās lejā uz pilsētu.
- Redzat, - viņš teica - tur lejā staigā lopi. Cūkas. Aitas. Maukas. Viņi brauc ar dīzeļiem, sēž Feisbukā un ļauj sevi slaukt.
Blakus stāvēja viņa draugs, kuram arī bija daži lopiski elementi un jautāja:
- Un tu?
- Es? Es esmu tas, kurš redz.
- Un ko tu dari ar šo redzējumu?
- Es stāvu kalnā un skatos.
- Un cik ilgi tu jau skaties?
- Jau ntos gadus.
- Un kas ir mainījies?
- Nekas. Bet es vismaz zinu, ka viņi ir lopi.
Gadiem ejot, viņš staigāja pa tām pašām ielām, ēda to pašu maizi, elpoja to pašu gaisu un maksāja tos pašus rēķinus, tikai viņš to darīja ar rūgtu sejas izteiksmi. Un kādu dienu viņam ienāca prātā dīvaina doma: ja viņš visu mūžu tikai vēro aitas.. vai viņš nav kļuvis par visaitiskāko aitu no visām - aitu, kuras vienīgais uzdevums ir skatīties uz citām aitām un justies pārākam? Viņš ātri noraidīja šo domu. Jo, ja viņš to pieņemtu, tad viss viņa rūgtums un pārākums zaudētu jēgu. Tāpēc viņš vienkārši ieslēdza Prodigy un nomierināja sevi: Es joprojām redzu skaidri. |
|