|
30. Sep 2026|17:15 |
iedvesmojoties no kochkas vakardienas komentāra, uzrakstīšu, ko redzu pa logu.
ja logs ir kā dzīva glezna, tad to ietver rāmis - sākšu ar to. rāmis no augšējā labā stūra dzen pāri skatam līkločos mazas vijīgas čūskas no kuru tievajām mugurām laukā spraucas lapas - tā ir vaska puķe, kas aug it kā tai būtu pēdējā diena uz šīs pasaules un ir izvijusies un savijusies, kur vien iespējams. no otra augšējā stūra lejup vērpjas devils ivy (man veiksmīgi izdevās to pavairot no otrās, kas dzīvo viesistabā), viņa mēģina savas vijīgās rokas savienot ar vaska puķi, bet man tas ir mazliet jākontrolē, ja nevēlos, lai skats tiktu aizsegts pilnībā. blakus devils ivy savas mazās, smalkās sirdsveida lapiņas lejup dzen string of hearts, kas nenogurusi stiepjas lejup kā vislēnākais un smalkākais stīgu ūdenskritums. tad no apakšas āra skata rāmi ietver divi zirnekļaugi - tiem ir smags liktenis un viņi izskatās kā dzīves papluinīti klaidoņi, kas ieradušies atvilkt elpu ļoti bīstamā vietā - viņi diemžēl ļoti garšo kaķim, kuram patīk tos grauzt, īpaši naktīs, skaļi čāpstinot.
patlaban aiz loga ir saulaina pēcpusdiena un viss izskatās rimts un nesteidzīgs. koka zarus iepretim logam pa brīdim saudzīgi papurina vējš, lapas jau ir krāsu spektrā no zaļām līdz pilnībā oranžīgi sarkanām. tad ir ietve pa kuru ik pa laikam kāds aiziet, tikko aizgāja viens ar brūniem matiem, mugursomu un earbuds ausīs, diezgan nesteidzīgā solī. T kreklā, ir silts. tālāk ir iela pa kuru šobrīd teju nepātraukti abos virzienos brauc mašīnas un pēc tam atkal ietve, kas patlaban ir tukša. tad zema ķieģeļu sēta aiz kuras ir apmēram divus metrus, ja ne vairāk, augsts dzīvžogs, kuru, šķiet, gadalaiki neskar, tas vienmēr zaļo. aiz tā, savukārt, atrodas liela kapsēta. pa plašu zaļu klajumu ir izkaisīti kapakmeņi, kas saulē met mazas, slīpas ēnas. visa apkaime otrpus dzīvžogam dveš mieru, lai vai kādi arī būtu laikapstākļi, bet saulē tas izceļas jo īpaši. tad kapsētai otrā pusē, kur beidzas tās robežas, ir liels, ērmīgs, puskails koks, kas kā sargs ir izstiepis uz visām pusēm savas mezglaini kailās un greizās rokas, lai neviens neiedomātos traucēt šo mierpilno klajumu.
vakarnakt pamanīju, ka virtuvē uz plīts palicis katliņš ar rīsiem un, liekot to ledusskapī, nometu vāku un vāks, šķiet, bija visu savu vāka mūžu to vien gaidījis, kad beidzot varēs triekties pret grīdu nakts klusumā un ripot kā sadedzis un dīrāt no sevis visu, kas vien ir nodīrājams. tajā mirklī es nodomāju, ka šis gan, iespējams, varētu uzcelt augšā visu kapsētu. |
|