| kāpēc reizēm vajag lasīt sliktu literatūru |
22. Aug 2026|23:31 |
atruna: pirms kādas stundas mazliet noraudājos un autorei visu piedevu - nē, tas nav sliktākais, ko esmu lasījusi, ir atsevišķi segmenti, kuros viņa ir ļoti laba un - ja reiz viņa ir spējusi noturēt manu interesi tik ilgi, kaut kas tur ir. (ir pietiekami daudz bijušas grāmatas par kurām - kā jau pareizi minēja aborigens un kihelkonna iepr. ieraksta kometāros - paškirstot ātri vien var saprast, ka nav ko un jāmet miers, jo ir taču labākas grāmatas, ko lasīt etc.)
lasīt tādu literatūru, kura nav izcila, droši vien nevajag, bet šad tad - mazliet, manuprāt, nenāk par ļaunu, jo tas it kā parāda, kāpēc tā, kuru uzskatām par labu, tāda ir.
pirms kāda laika man uzdāvināja grāmatu, kuru sarakstīja man viena tuva cilvēka draudzene. man viņa ļoti patīk un šķiet visnotaļ inteliģenta un jauka būtne, bet diemžēl nevaru to teikt par viņas gara bērnu. kad lasīju viņas grāmatu man pirmo reizi radās apjauta par to, cik nenormāli laba ir tā literatūra, kuru līdz šim mēdzu baudīt un cik nez ir vēl tādu - ne visai labu darbu - droši vien ārkārtīgi daudz un tad augšā ir tas pats krējums, ko mēs nosmeļam un ieliekam savos plauktos.
labi rakstnieki arī ļoti nožēlojamas un pliekanas lietas māk attēlot ar šarmu un radoši svaigu dziļumu, tomēr dzīvē varbūt tas nevienmēr tā arī ir, piem, grāmatā, kuru lasu patlaban, cilvēki ir reizēm ārkārtīgi kaitinoši savā idiotiskajā ietiepībā un aklumā, kas ir attēlots diezgan sekli - bet arī tā ir šķautne - reizēm cilvēks var būt akls un nožēlojami plakans, viendimensionāls muļķis bez nekāda dziļuma un ir pelnījis tieši šādu portretu un varbūt tas mani tik ļoti kaitina tāpēc, ka šajā bezpalīdzīgājā karikatūrā es atpazīstu sevi. |
|