|
13. Aug 2026|22:38 |
Pēdējās 2 dienas lasu Solāri, esmu gandrīz pabeigusi. Pirmo reizi to lasīju pirms kādiem 20 gadiem, pats grāmatas skelets tā miglaini, bet bija palicis atmiņā, taču daudz kas bija arī aizmirsts. Vakar vakarā lasot sajutos tik spocīgi, ka noraustījos bailēs mirklī, kad istabā ieslēdzās gaisa sausinātājs.
2 domas, kas man lika teikt hmmm:
"..tas [Solāris okeāns], lūk, bez nervu sistēmas un smadzenēm pratis aiztraukt garām visām Zemei raksturīgām attīstības pakāpēm - vienšūnas un daudzšūnu organismu izcelsmei, augu un dzīvnieku evolūcijai - un vienā rāvienā sasniedzis 'homeostatiskā okeāna' stadiju. Citiem vārdiem runājot, okeāns simtiem mijoniem gadu ritējumā nevis piemērojās apkārtējai videi kā Zemes organismi, lai tikai pēc milzīga laika posma dotu sākumu saprātīgai rasei, bet gan kļuva par savas vides saimnieku uzreiz."
"Mēs esam humāni un cēli, negribam paverdzināt citas rases, gribam vienīgi nodot tām mūsu vērtības un pretī saņemt viņu mantojumu. Mēs uzskatām sevi par svētā Kontakta bruņiniekiem. Tie ir otri meli. Nemeklējam neko, izņemot cilvēkus. Mums nav vajadzīgas citas pasaules. Vajadzīgi spoguļi. Nezinām, ko iesākt ar citām pasaulēm. Pietiek šīs vienas, un jau tā mūs nomāc. Gribam atrast savu idealizētu tēlu; tām jābūt planētām, kur civilizācija ir uz augstāka līmeņa nekā mūsējā, citur atkal ceram atrast mūsu primitīvās pagātnes atspulgu."
---
Vakar vērojām Saules aptumsumu no balkona, monumentāls skats kā debesīs lēnām notiek šī kustība, kura visu apmirdzēja ar neparastu gaismu, kaķis arī bija uz balkona, bet viņam daudz interesantāka šķita kaija uz pretējās mājas jumta un labi, ka tā, jo viņam nebija ne īpašo aptumsuma briļļu, ne arī kādas citas uzpariktes caur kuru to vērot. |
|