|
27. Jun 2026|21:49 |
noskatījos sižetu par vienu ļoti labi saglabājušos mūmiju: 14 gadīgu inku meiteni, kura pirms ~500 gadiem apbedīta vulkānā. tajā reģionā ir atrastas vairāk kā 30 mūmijas, visi bērni. meitene - viena no saules jaunavām, ir sazāļota ar alkoholu un vielām, kalna galā nosmacēta un tad aprakta kā veltījums saules dievam.
daži komentāri: "The fact that her hair was so nicely braided should have already gave a lot of hint that she was a somebody."
"I know it seems obtuse and barbaric by our modern sensibilities but you have to understand, that for them, this was a tremendous honor."
"and she felt honoured about it.
Different times =)"
man tas uzsit dusmas - apgalvot, ka tu zini, ka bērns pirms 500 gadiem, kāpjot kalnā pretī savai nāvei, īstenībā jutās ļoti pagodināts un nejuta ne drusciņas baiļu.
iedomāsimies kādu barbarisku eiropiešu vai, vēl ekstrēmāk, kristiešu praksi un tad teiksim - hei, bet, tie bija citi laiki, toreiz tas bija ok. es zinu, ka jums tagad šķiet traki un nesaprotat, bet visi tie mirušie pēc tā laika standartiem nomira jēgpilnā un labā nāvē! tas, protams, tā nedarbojas, bet kaut kā, ja tā nav rietumu kultūra, tad pēkšņi nekāds nosodījums vairs nav iespējams. pat sižeta veidotāji lieto vārdus 'gentle suffocation'. tad jau viss ir maigs - maigā sazāļošana, maigā nosmacēšana, maigā slepkavība, tik maiga, ka mums jāpasmaida. |
|