|
13. Jun 2026|06:26 |
|
Pa laikam manā dzīvē notiek arī kas jēdzīgs. Atļaušos te savu atainošanas spēju robežās par to uzrakstīt. Kaut kad pirms dažām dienām man gadījās piedzīvot vienu spilgti krāšņu rīta momentu. "Rīta iemirdzēšanos", tikai nevis krāsu, bet skaņu izteiksmē. Tas bija mazliet pēc četriem, kad bezmiegā vaļājos pa gultu, klausoties apkārtējās skaņās. Pārsvarā varēja dzirdēt ik pa laikam kā pa ielu aizbrauc kāds autiņš, riepas pret slapjo asfaltu švīkstinot, bija arī sākuši čivināt putni, bet tā ar pauzēm un diezgan klusi. Tad vienu brīdi garām skrejošo autiņu rūkoņa kļuva retāka, ar garākiem starplaikiem un tas pats sāka notikt arī ar putnu treļļiem, pauzes kā taciņas no vienas skaņas līdz otrai izstiepās ar vien garākas. Tā tas turpinājās, līdz vienā mirklī bija palikušas tikai kādas divas sīkas skaņas un tad apklusa arī tās. Un tad. Un tad iestājās pilnīgs un absolūts KLUSUMS. Likās, ka ausis kļuvušas kurlas, ka dzirde kļuvusi mēma. Šis klusums bija tik neizsakāmi dziļš, tajā varēja krist kā bezdibenīgā akā. Tas ilga dažas sekundes. Īss, bet ļoti piepildīts brīdis. Un tad sākās savdabīga simfonija. Pirmā skaņa, kas sekoja pēc karaliskā klusuma, bija putna ķērciens, kas atlidoja pār debesīm kā šķēps (nezinu, kas tieši par putnu, bet neviens no tiem, kuri trallināja pirms tam, jo tiem bija stipri maigākas balstiņas). Reizē ar viņa ķērcienu kaut kur sāka laisties lidmašīna un skaņa pakāpeniski pieņēmās, kļūstot ar vien izkliedētāka. Jau nākamajās sekundēs kaut kur lejā viegli čīkstēdamas atvērās durvis un kaut kur pagalmā, lapu šalkoņas pavadīti, ieskanējās soļi. Tā pakāpeniski ar vien pieaugošā tempā parādījās jaunas skaņas. Tas bija it kā pēc bezgalīgi dziļā klusuma momenta, kurā bija jūtams kāds milzīgs spēks, līdz ar ķērcienu bija iegrūsta kaut kāda gigantiska svira vai iekustināts kāds kosmisks mehānisms, kas "iedarbina rītu", jo tieši pēc tā tas izklausījās. Nudien. |
|