|
20. Jan 2026|21:44 |
"Kristietis ir atbrīvotais cilvēks - atbrīvots no mīta, no Okeāna cirkulācijas, no psiholoģiskās eksistences, no nepieciešamības dzīvot momentā. Gīgeriha interpretācijā atbrīvošana jāuzskata kā trauma, kā iras ievainojums, jo Golgātas ērkšķu vainaga smaile tagad ir iedzīta vietā, kur čūska aprij savu asti, līdz ar to Tēva Okeāna (Laika) slēgtais aplis ir ticis pārlauzts un iztaisnots. Laiks ir pārtapis par līniju, kas abos virzienos iesniedzas bezgalībā vai, kā to vācu kristīgie teologi mēdz teikt, laiks ir lineāra pestīšanas vēsture. Tikai tagad ir iespējams kļuvis spekulēt kopā ar K. Jaspersu par "vēstures sākumu un galu", ar Treijāru de Šardēnu par evolūciju no alfas punkta uz omegas punktu un izlauzties no tagadnes momentānā apļa virzienā uz nākotni (viņsaules cerība, utopijas, Blohs) vai uz pagātni (historicisms, restaurācija, konservatīvisms, nostaļģija)."
Sameklēt šo Roberta Mūka tekstu man lika doma par 'bērniem kā nākotni' un 'pārvērtēto nākotni', kas izpaužas dzimstības lejupslīdē, kam droši vien ir neskaitāmi iemesli. Lineārais laiks man kādreiz, dumpīgajā periodā, šķita kaut kas draņķīgs, pretstatā cikliskajam un pretstatā kaut kam tik daiļam kā 'mūžīgā atgriešanās'. Tagad, protams, man abi apvienojas, jo spirāle vērpjas augšup. Man kādreiz šis Mūka darbs palīdzēja iztēloties, kā būtu bez linearitātes, bez šādas nākotnes un pagātnes izpratnes, būt ieslēgtam savā liktenī, kurā neko nevari mainīt - citējot Raini: hell nah, it'd suck. |
|