|
26. Dec 2025|17:49 |
|
Šādi argumenti darbojas a contrario, t.i., lai atspēkotu muļķības un lai parādītu vispārējas reliģiozitātes pamatu racionalitāti (piemēram, "ir kāds augstāks spēks" + "ir kas tāds kā absolūti morāli labais/sliktais"), taču skaidrs, ka dzīvais Dievs, vai atziņa, ka Kristus ir Kungs (t.i., Dievs, Diev-cilvēks) nav reducējama uz kaut ko tik vienkāršu un uzskatāmu, ka Dievs i r - kas, kā kaut vai šis loģiskais arguments parāda, gluži vnk ir viens no saprātīgas pasaules uztveres pamata pieņēmumiem. Kristiešu Dievs, protams, nav loģiska propozīcija, jo kristietība ir vēsturiska reliģija. K. S. Luīss kaut kur teica, ka "kristietība ir patiess mīts", taču jāiet vēl tālāk - veids, kādā kristietība runā par Dievu, gluži vienkārši ir faktoloģisks, tās ir liecības par to, ko kāds kaut kad ir teicis un kas kaut kad senāk ir noticis, un lasītājam vai klausītājam nākas atzīt, ka šo notikumu un vārdu liecinieki stāsta patiesību, ir uzticami, nevis mētājas ar fabulām. Senajā pasaulē un vēl līdz nesenam laikam Eiropā šī ļoti vispārējā atziņa, ka "Dievs ir" nebija nekāds kontrverses avots. Dieva esmaība bija pašsaprotama, un šādi loģiskie argumenti drīzāk noderēja, lai parādītu, ka visādi skeptiķi un prātvēderi ir pašgudri, nekonsekventi ciema idioti, kuri noliedz pašas vienkāršākās un uzskatāmākās lietas. Lielais jautājums drīzāk ir: kas vai kurš, vai kāds ir šis visiem labi zināmais Dievs. "Ticība" vispār nav par Dieva eksistenci, jo, kā tu pati raksti, atziņa, ka Dievs ir, taču ir "loģiska", un tā tas arī ir. Ticība drīzāk nozīmē ar stingru pārliecību teikt "āmen" (patiesi, tas tā ir) tam, ko pravieši, apustuļi un pats Kristus saka par sevi. Dieva esamība ir "loģiska", tāpat kā ārpasaules atbilsme tās iekšējam uztvērumam. Taču fakts, ka pirms 2000 gadiem kāds jūds uzcēlās no mirušajiem - kā pats bija teicis un apsolījis - nepavisam nav loģisks. Jo visa dabiskā pieredze un "loģika" saka, ka tas, kurš ir miris, tāds arī paliek. Lūk, te var sākties ticība. |
|