|
13. Dec 2025|20:00 |
|
Kad augustā biju slimnīcā un bija diezgan ilgi jānīkst uzgaidāmajā telpā, māsiņa, kura pirms tam mani bija kārtīgi izprašņājusi, atnāca ar papīra trauciņu, kurā bija kodeīns. Es nekad nebiju lietojusi kodeīnu, viņa teica, ka tas palīdzēs noņemt sāpes, kad parastie pretstāpju līdzekļi nelīdz, lai izdzeru turpat uz vietas, ko es arī izdarīju. Pēc kādām 10 min man sāka mesties raibs gar acīm un šķita, ka zaudēšu samaņu, tāpēc iekrampējos krēslā, lai nenokristu. Kritīšu - nekritīšu, drebuļi - tveice, viss ir labi - viss ir murgs, bija kādu brīdi neskaidrība, bet tas pārgāja. Vēlāk vakarā apēdot vēl izrakstīto kodeīna devu es jutu tik lielu atslābumu un mieru, kādu, šķiet, man nebija gadījies just gadiem ilgi, es biju kā rāms, silts ezers, kad saule tikko norietējusi, pēdējās putnu klaigas apklusušas un samtaini mīlīga tumsa pārvelkas visam pāri kā pūkains skafandrs. Ļoti viegli varu sevi iztēloties par adiktu, ja tas būtu brīvi pieejams. |
|