|
24. Sep 2025|06:01 |
Pamodos pirms modinātāja un nevaru aizmigt. Atkal murgoju, ka kādam no vecākiem ğimenes locekļiem ir demence. Man tā šķiet visbriesmīgākā slimība. Es saprotu, ka vēzis ir drausmīgs un sievietei var vairs nebūt viņas krūtis un no ķīm.terapijas izkrist mati utt utjp, bet vismaz tev vēl ir savs prāts tu atpazīsti savus bērnus un zini, kas esi tu pats. Demence ir plaisas visā tavā esībā kur var palikt pāri tikai čaula, kurā neviena nav. Tu vari skatīties kā istabas kaktā apsēžas tava meita un domāt kāda velna pēc te ir ieradusies šī svešā sieviete, tu vari būt savās mājās un izmisīgi raudāt, ka gribi būt savās mājās.
Pirms vairākiem gadiem pa BBC4 noklausījos vienu raidlugu, kuru sarakstījusi sieviete, kuras mammai ir demence. Nevarēju psiholoğiski atgūties vairākas dienas. Tad vēlāk bija filma "Father" ar Hopkinsu, kas arī bija baisāka par visām šausmenēm. Noskatījos vēl kādas, vairs neatceros nosaukumus, tad nolēmu, ka pietiek. Paldies Ricky Gervais, kurš savā After Life šai tēmai pieskaras trağikomiskā veidā un tur caur aizraudātām acīm varēja arī smieties.
Nesen bija kaut kāds raidījums, kura laikā sieviete stāstīja, ka apmeklējusi veco ļaužu namā kādu radinieku, un bijusi liftā ar vairākiem demences pacientiem un lifts iesprūdis. Viņai ik pēc dažām min vajadzēja atkal un atkal atbildēt uz jautājumu, kas ir noticis, kāpēc viņi ir uz vietas, ko viņi gaida. |
|