|
2. Sep 2025|22:07 |
Vakaros reizēm paskatos kriminālās izmeklēšanas un viens atgadījums man kaut kā neizkrīt no prāta. Tur bija stāsts par ģimeni, kam viss ok: 2 bērni - brālis un māsa, mamma, audžu tēvs (dzīvo kopā ar bērniem kopš tie vēl bija pavisam mazi). Māsa jau pilngadīga un dzīvo citur, brālim 16. Tuvojas Ziemassvētki un ģimene ir kopā. Ir nolemts uzādāvināt tēvam šaujamo. Dažas dienas pirms svētkiem brālis nošauj māsu un mēģina nošaut arī tēvu, bet neizdodas. Vēlāk viņš stāsta kā plānojis visus nošaut tādā kārtībā cik ļoti viņi varētu būt viņam bīstami: vispirms tēvu, tad mammu, tad māsu. Taču negaidot māsu viņš satika vispirms. Tikko pēc slepkavības viņš visu stātīja ļoti atsvešināti, it kā tas nebūtu noticis ar viņu, nekādu emociju, tikai sauss, tehnisks apraksts. Viņš nemācēja paskaidrot kādēļ tā rīkojies, tikai tik daudz, ka kaut kas ar viņu ir noticis un viņš nezina, kas tieši. Gadiem vēlāk tika ierosināts, ka viņu varbūt varētu izlaist laukā agrāk, pamatojoties uz to, ka viņš tajā brīdī piedzīvojis psihisku epizodi, kas, iespējams, tā arī bija, bet viņš sacīja, ka viņu izlaist būtu nepareizi, jo viņš nav drošs par sevi un nekādā gadījumā negribētu atrasties pie sev tuviem cilvēkiem. Tajā kā viņš runā par savu ģimeni un jo īpaši māsu jūt tikai siltumu un mīlestību. Ļoti baiss un bēdīgs stāsts.
https://www.youtube.com/watch?v=cFBslqiCPIw |
|