|
7. Aug 2025|12:10 |
Man nesen ieteica noklausīties interviju ar kognitīvo psihologu Donaldu Hofmanu. Tagad klausos. Viņš sākumā runā par to, ka evolucionāri mums ir paredzēts caur maņām uztvert tikai to, kas mums ir nepieciešams, lai turpinātu sugu, bet, ka 'tur ārā', mums neuztveramajā realitātē ir visādi brīnumi par kuriem mēs neko nezinām. Tas man šķiet pilnībā pieļaujami. Tad viņš, manuprāt, mazliet aizraujas, taisot analoģiju ar šo pasauli kā video spēli un pasakot, ka zinātne vispār ir ieguldījusi 0% realitātes izzināšanā (tai pat laikā viņš apgalvo, ka ļoti ciena zinātni un, ka pētīt vajag). 0% man šķiet diezgan skarbi, ņemot vērā, ka vēl dažus gadsimtus atpakaļ nodzīvot līdz tādam vecumam kādā viņš ir patlaban bija privilēģija un par normu tā ir kļuvusi tieši pateicoties zinātnei. Cilvēkiem mirstot dzemdībās un no infekcijām, kad medicīna vēl bija autiņos, būtu grūti pat kaut ko bilst par 0% izpētīto realitāti, jo viņi vienk gulētu zem zemes.
Tad viņš stāsta, ka nevis smadzenes ir fizisks objekts, kas rada mūsu realitāti, bet gan mēs simulējam smadzenes. Smadzenes fiziski neeksistē, bet parādās tikai tad, kad mēs tām pievēršam uzmanību. Tās it kā 'uzspawnojās' - ja atkal izmanto spēļu analoģiju. Ok, bet.. kāpēc tad 'uzspawnojās' arī visādi insulti un audzēji šķietami momentos, kad neviens smadzenēm uzmanību nepievērš.
Tad vēl viņš citē Jēzu par to, ka jāmīl savs kaimiņš un apgalvo, ka vienīgās problēmas pasaulē rodas tāpēc, ka mēs neredzam kaimiņu kā sevi. Mhh. Varbūt kādā vidziļākajā realitātes kodolā dusot var laimīgi dzīvot ar šo teoriju, bet realitātē tavs kaimiņš var nākt un tev braukt pāri ar tanku un nekādas simulācijas teorijas un aicinājums redzēt kaimiņu kā sevi tur nepalīdzēs. |
|