|
28. Mar 2025|21:48 |
Liepniekam un Konstantinovam yt bija ļoti interesanta saruna par inceļiem. Tā sakarā atcerējos, ka pirms vairākiem gadiem lasīju slepkavas Eliota Rodžera – kurš kādreiz skaitījās inceļu ikona – manifestu. Manifestu es mocīju vairākas dienas, bet līdz galam nenomocīju, pavisam maz vēl bija palicis, bet man laikam pietika. Vienīgais, ko tagad no tā atceros, bija viņa apraksti par to kā viņš vakaros klaiņo apkārt, cerot, ka kāda meitene viņu uzrunās un ar viņu iepazīsies. Kā viņš visu laiku ir gaidījis, ka beidzot būs kāds sociāls kontakts, bet, jo ilgāk viņš gaidīja, jo nereālāk viņam tas šķita, līdz jau viņā sāka rūgt dusmas un naids, kas izpaudās, piemēram, viņam redzot kādu laimīgu pārīti sajusties tik neapmierinātam, ka viņš piegāja šiem cilvēkiem klāt, lai uzgāztu viņiem uz galvas savu sulu vai ko nu viņš tobrīd dzēra. Yt sarunā atkal un atkal tika pieminēts, ka svarīgākā problēma ir psiholoģiska, bet arī nesmukums tika pieminēts kā problēma. Un te man atkal jāatceras to pašu Eliotu, kuru grūti nosaukt par nesmuku.
Nevar, protams, īsti salīdzināt meiteņu statusu ar puišu šajā periodā, bet es atceros sajūtu savos 13, kad man attiecības šķita kā kaut kas pilnīgi nereāls. Taču jau pēc gada viss apgriezās kājām gaisā un pasaule pavisam izmainījās. Man nez kāpēc ir aizdomas, ka, ja arī toreiz Eliota vakara klaiņojumos kāda meitene būtu viņu uzrunājusi, tas vienalga nebūtu beidzies labi. |
|