| |
[4. Dec 2025|18:32] |
Raksts par cilvēku uzvedību uz gājēju pārejām un ko tas liecina
Many pedestrians walk straight ahead without signaling anything. They are not rude people; they may simply feel shy, distracted, or assume drivers do not care about acknowledgment.
From a psychological point of view, though, they miss out on a simple way to create positive micro-interactions. Without these moments, the daily commute can feel colder and more mechanical.
*
When someone waves at a car, the driver often responds with a nod, a raised hand, or just a brief smile. Both sides receive a micro-dose of social reward, similar to what people feel when someone holds a door open or lets them skip ahead in a queue with a crying baby.
*
Neuroscientists who use brain scans to study gratitude consistently see activation in regions linked to reward and social bonding. These areas help the brain register safety and connection instead of threat.
-----
Vienā rindiņā bija minēts, ka to var arī iespaidot kultūra un no manas pieredzes tā tas nudien ir. Es nezinu kā Latvijā ir tagad, varbūt daudz labāk, bet es sāku māt uz pārejām tikai ārpus lv, jo tur tā bija norma un man šī norma patīk. Arī citās situācijās, kur pārejas nav, bieži ir tā, ka tu paskaties mašīnas logā un šoferis pamāj, ka tu vari iet un tu pacel roku, pasakot paldies.
Un tad par minēto situāciju ar mazu bērnu rindā - es to pirmo reizi piedzīvoju dažas nedēļas pēc bērna dzimšanas. Viņa bija ratos un es stāvēju rindā lidlā nl, diezgan gara rinda, un viņa sāka raudāt, nebija skaļi, jo viņas balstiņa vēl bija pavisam maziņa. Bet cilvēki uzreiz tam pievērsa uzmanību un visi pagāja malā un rādīja, lai eju visai rindai garām. Tas mani ļoti pārsteidza un bija tāds pilnīgs WOW. Un tad bija viena reize lidostā, viņai jau bija kāds pusgads un man vajadzēja viņu nest uz rokām, jo ratus var saņemt tikai kopā ar bagāžu un es stāvēju arrivals rindā. Pirms manis stāvēja viens visdrīzāk krievu tautības vīrietis (piedodiet, bet es atceros valodu kādā viņš runāja) un tad pie viņa piegāja vēl kādi 20 viņa kolēģi, vienk pagāja mums garām, liekot man ar bērnu atkāpties vēl tālu atpakaļ. Taču tad pie manis pienāca lidostas darbinieks un teica, lai nāk viņam līdzi un paņēma mūs bez rindas, tas bija Getvikas lidostā.
P.S. Domāju par gadījumiem, kad es kādu veikalā palaižu un tas parasti ir tad, ja cilvēkam aiz manis rokās gandrīz nekā nav, bet mani ir daudz. Tad bija viena reize, kuru atceros, jo iespiedās atmiņā konkrētais cilvēks - tā bija sirma sieviete un viņai bija ķermeņa trīce - mazliet drebēja rokas un galva, viņas sejas izteiksme bija ļoti labsirdīga un viņai bija skaista kleita, rozā gerberas un rozā vīns. Es toreiz neko daudz nepirku, bet man viņa likās kā būtne, kuru vienk nevar nepalaist pa priekšu un viņa reaģēja tieši tā kā no viņas to varētu sagaidīt, es jutos pēc tam ļoti priecīgi. |
|
|