| |
[30. Sep 2025|21:17] |
Sajutu šodien nepārvaramu vēlmi paklausīties R.E.M. Ir lietas un mūzika, kas patika bērnībā un vēlāk, bet tagad par to pārņem vai nu kauns vai teju šausmas. Piemēram, kad senos laikos ciemojos pie draudzenes, kura dzīvoja citā pilsētā - viņa mani bija ielūgusi uz savu izlaidumu, mēs gulējām gultā pie atvērta loga un klausījāmies mūziku, viņa uzlika The Doors - The End, ko es toreiz dzirdēju pirmo reizi mūžā un to aizmirst nav iespējams. Un tad kaut ko uzliku es..to atceroties man gribas ja ne gluži sev izšķaidīt smadzenes, tad vismaz ieurbties dziļi zemē un padzīvot kopā ar sliekām. Un arī to aizmirst nav iespējams.
Par laimi šādas šausmas ir izņēmumi, lielākoties tā ir mūzika, kuru var klausīties visu mūžu. Pirmā dziesma ar kuru iepazinu R.E.M. bija no videokasetes ar visu klipu - Everybody Hurts un kā bērnam man tas šķita kaut kas absolūti monumentāls.
Kad šodien domāju par to, ko tieši vēlos dzirdēt, klausījos šādā secībā:
Crush With Eyeliner
What's the Frequency, Kenneth?
Drive
Daysleeper
Nightswimming
Pēdējās 3, manuprāt, ir pelnījušas katra savu statuju. |
|
|