| 12:53p |
explaining postmodernism: free speech
Hiks visu skaisti saliek pa plauktiņiem, tāpēc ir vērts uz viņa rakstīto atskatīties. No sākuma atsauce uz Stenliju Fišu un viņa darbu par to, ka runas brīvība neeksistē: runas brīvība ir konceptuāla neiespējamība, jo nav tādu apstākļu, kuros tā varētu rasties. Neatkarīga un brīva runa, kura rodas apstākļos, kurus jau nav ietekmējusi kāda ideoloģiska vīzija, nav iedomājama, jo tad tā nevarētu rezonēt pret kādu fonu no kura tā ir radusies un tā vienmēr rodas no kāda fona - kurš runātajam nevienmēr ir redzams un pieejams. Fons ir kā lauks, kurā rodas runātāja apziņa, tāpēc apziņa un no tās izrietošā runa vienmēr būs politiska, pašam runātājam to neapjaušot.
Tātad, pēc postmodernistu uzskatiem mēs esam sociāli konstruēti un, pat esot pieauguši, neapzināmies soc.konstrukcijas, kas ir mūsu runas pamatā. Mums var šķist, ka mēs runājam brīvi un brīvi pieņemam lēmumus, bet tieši sociālā konstrukcionisma neredzamā roka ir tā, kas mūs padara par to, kas mēs esam. Mūsu domām, rīcībai un pat domāšanas veidam pamatā ir fons.
Fišs šo domu apraksta abstrakti, bet Katrīna Makkinona to attiecina uz sievietēm un vīriešiem, tādējādi pamatojot pornogrāfijas cenzūru. Viņas arguments nav standarta konservatīvais arguments, ka pornogrāfija desensibilizē vīriešus līdz tādai pakāpei, ka viņi kļūst pret sievietēm brutāli. Lai gan Makkinona tic, ka pornogrāfija to dara, tomēr viņas arguments ir dziļāks: viņa uzskata, ka pornogrāfija ir sociālā diskursa daļa, kas konstruē mūs visus - padara vīriešus par tādiem, kādi viņi ir un sievietes par tādām, kādas viņas ir. Tātad mēs esam pornogrāfijas kā sava veida valodas formas konstruēti, tā mums diktē adaptēt noteiktas seksuālās lomas etc.
Rezultātā postmodernisti secina, ka nav nošķīruma starp runu un rīcību (tas ir nošķīrums, kuru tradicionāli augstu vērtēja liberāļi). Saskaņā ar postmodernistiem, runai pašai par sevi ir ietekme, jo tā konstruē to, kas mēs esam un ir pamatā visai mūsu rīcībai. Un kā rīcības forma tā var nodarīt pāri. Liberāļiem, pēc postmodernistu uzskatiem, ir jāakceptē, ka jebkura pāri-daroša rīcība ir jāierobežo. Tāpēc ir jāakceptē cenzūra.
Šādu uzskatu sekas arī paredz, ka grupu konfilkts ir neizbēgams, jo atšķirīgas grupas ir atšķirīgi konstruētas, saskaņā ar to lingvistiski un sociāli atšķrīgajiem foniem. Melnie un baltie, vīrieši un sievietes kā grupas atrodas katrs savos atsevišķajos lingvistiski-sociāli-ideoloģiskajos visumos un šie visumi saduras. Tādējādi katras grupas pārstāvju runa tiek saskatīta kā instruments caur kuru saduras grupu intereses. Un šo sadursmju atrisinājums nav iespējams, jo, no šīs perspektīvas raugoties, nevar sacīt: "atrisināsim šo problēmu saprātīgi", jo saprāts pats šajā sistēmā ir apstākļu fona konstrukcija, kas veidojusi tevi par to, kas tu esi. Tas, kas šķiet saprātīgi tev, nešķitīs saprātīgi citai grupai. Tādējādi no diskusijas nevar sanākt nekas vairāk par bezjēdzīgu aurošanu.
--
P.S. Ja kāds atkal izjūt vēlmi nākt atvainoties, ka tā viņam ir 10 gadus veca info - tas nav obligāti. Es nerakstu to šeit tāpēc, ka tas ir kaut kas šorīt jaunatklāts, bet gan tāpēc, ka tas man šķiet nozīmīgi un aktuāli. |