Neviens nejautā, bet es tomēr uzrakstīšu.
Tāpēc, ka daudz kam no notiekošā saknes ir meklējamas Kanādā, es sāku ar kanādiešu autores (Linda Blade, PhD kinezioloģijā, visu mūžu trenējusi atlētus) grāmatu "Unsporting. How trans activism and science denial are destroying sport." Grāmata ir informatīva un analizē gan materiālo, fizioloģisko aspektu, gan arī apraksta politiskos procesus, kas noveduši līdz pašreizējai situācijai. Piemēram, 2015. gadā Olimpiskā komiteja pieņēma lēmumu par trans atlētu piedalīšanos sporta kategorijā, kas atbilst viņu dzimtes identitātei, balstoties uz vienu (1!) pētījumu (par 8 atlētiem, ne-profesionāļiem), kuru veica transpersona, atlēts ar izgītību onkoloģijā.
Kopš tā laika šis politiskais manevrs un citi ir pamainījuši gan profesionālā, gan neprofesionālā sporta vaibstus. Cilvēki, kuriem pašiem ir 'skin in the game' regulāri monitorē šīs lietas un ik pa laikam ir atkal kādas sacensības, kurās uzvar trans atlēts (99% gadījumu sieviešu kategorijā, protams) Ilgu laiku sieviešu sportistes klusēja, jo jebkāds protests tika pasludināts par transfobiju un 'bigotry'. Par laimi šis klimats ir sācis mainīties, piemēram, pērnā gada martā UK sieviešu atlētes ritenbraukšanā pateica, ka boikotēs sacensības, ja sieviešu kategorijā ļaus piedalīties trans atlētiem. Un tā sieviešu balsis pamazām kļūst dzirdamas, pēdējā pirms dažām dienām bija sērfere Bethany Hamilton.
Ja mēs noārdam šo jautājumu līdz pamatiem, tad tas ir vienkāršs - vai fiziskās atšķirības starp vīriešiem un sievietēm ir tik nenozīmīgas (sportā, kur katra sekunde ir no svara), lai tiem būtu jāsacenšas vienā kategorijā? Vai vīrietis, kas gājis cauri pubertātei, drīkst sacensties ar sievieti, ja samazina testosterona līmeni? (samazinātais līmenis vienalga ir daudz augstāks kā sievietēm) Vai sievietes ir tie paši vīrieši, tikai ar zemu testosterona līmeni?
Jautājums - cik daudz trans atlētiem ir jāuzvar sieviešu sportā, lai mēs teiktu, ka tas nav pareizi? Kāds teiks, ka ar 20 vai 30 vai 50 nepietiek, vajag, lai ir simtos? Manuprāt, jau viena vien uzvara, kas atņemta sievietei, ir par daudz. Sievietes cīnījās par to, lai viņas vispār varētu piedalīties profesionālajā sportā un lai arī viņām būtu sava, starptautiski atzīta kategorija. Olimpiskajā svarcelšanā sievietes varēja piedalīties tikai no 1980tajiem, bet iespēju braukt un piedalīties pēdējās olimpiskajās spēlēs no Jaunzēlandes neiegūst sieviete, bet gan 43 gadīgs trans atlēts, kurš pirms sacentās vīriešu kategorijā. Sportā sacenšas ķermeņi, nevis identitātes. Katrs var identificēties kā vien vēlas un piedalīties kategorijā, kas atbilst viņa bioloģiskajam dzimumam. Sieviete nav vienkārši ideja vīrieša galvā un bioloģija ir īsta.
Kā interesēs tas viss ir? Ko feminisms šeit aizstāv? Tās noteikti nav sievietes. Vai tā ir inkluzivitāte? Tad šajā gadījumā inkluzivitāte ir ņemt vērā visu intereses, izņemot sieviešu.
...
Šis, starp citu, ir diezgan interesanti -
https://boysvswomen.com/#/