Noskatījos Inside Out 2.

Multenes ir mans 'vājais punkts', lai arī cik reižu es skatījos pirmo Inside Out un domāju, ka šoreiz jau nekādā gadījumā vairs neraudāšu, nu cik var, neraudāt vienkārši nav iespējams. Tāpat ar Coco vai Soul.

Šis otrais Inside Out gan nebija ne tuvu tik raudulīgs kā pirmais, bet tajā bija viens interesants moments par kuru vēlos uzrakstīt - situācija, kura mats uz mata notika arī manā dzīvē un to redzēt bija diezgan interesanti. Inside Out 2 stāsts ir galvenokārt par apkaunojoši neērto pubertātes posma pieredzi.

Man vidusskolā bija paralēlklasē meitene, kurai ļoti patika viena puišu grupa, viņa starpbrīžos klausījās aizrautīgi viņus uz austiņām un tad nāca stāstīt, ka viena nepelnīti populāra puišu grupa jau ir izjukusi un, ja vēl izjuks tā otra nepelnīti populārā puišu grupa, tad viņas mīļākā puišu grupa uzkāps slavas kalnā... Nākamajā gadā mēs abas pargājām uz citu skolu - mēs nebijām draudzenes, bet tā vienkārši notika un bijām vienā klasē. Kādā stundā, kad skolotāja bija izgājusi, divas meitenes no jaunās klases, kuras skaitījās pats-pats krējums, nāca viņai prasīt, kuras ir viņas mīļākās grupas un jautāja vai viņai patīk viena konkrēta [tā viņas iemīļotā] puišu grupa, kas vairs neskaitījās kūl. Meitene atbildēja sarkastiski, ka jā...ārkārtīgi. (Tieši tāpat kā Railija Inside Out 2). Tas notika sen un es par to biju pilnīgi aizmirsusi, bet multene šo atmiņu izvilka laukā. Pasaule laikam nav nemaz tik ļoti mainījusies.