Bet vai tad abortu loģika nav tieši tāda? Ka runa ir nevis par bērnu, bet par sievietes vēlmi / gatavību šo bērnu laist pasaulē un audzināt. Cik man zināms, tas ir nopietns lēmums ar sekām visā mūža garumā (abos gadījumos). Ir kaut kas šokējošs atklāsmē, ka augļa stāvoklī esošam bērnam ir cilvēciska vērtība tikai nākotnes potenciāla, bet ne esoša subjekta veidolā.

Es negribu salīdzināt cilvēkus ar suņiem, bet, paskatoties uz emocionālo slogu: ir cilvēki, kuri nekad nespēju iemidzināt savu suni, viniem ar to ir izveidojušās emocionālas attiecības. Un ir tādi, kuri šo lēmumu pieņem, jo suns (piemēram, agresīvs) nav savietojams ar drošu citu (piemēram, bērnu eksistenci).

Man būtu pilnīgi normāls arguments, ka kāds izlemj veikt abortu (piemēram, no nepazīstama partnera, kurš bērnus nevēlas), lai nākotnē atstātu vietu citam bērnam ar lielāku iespēju uzaugt ar abiem vecākiem. Vai lielākā finansiālā drošībā. Vai vēlākā vecumā, kad māte spēs labāk nodrošināt sava bērna emocionālās vajadzības, jo būs parūpējusies par savām. Nezinu. Parunājiet taču ar sievietēm, kuras veikušas abortus, gan jau jums labāk izskaidros. Vai pāriem, kuri pēdējā brīdī pieņēmuši lēmumu bērnu paturēt.