"Profesionālais" sports ir profesija tikai tiktāl, ciktāl sniedzas izklaides industrijas robežas. Noteikumi tur allaž ir bijuši izplūduši. Es personīgi uzskatu, ka jāiet uz pilnu banku – vajag Olimpiādi bez jebkādiem dopinga aizliegumiem. Vienkārši redzēt, uz ko daži ir gatavi labāka rezultāta vārdā. Pretējā dzimuma hormonu lietošana sportā jau izsenis ir notikusi.

Uz šo aspektu es neiespringtu un nav īsti saprotams, kāpēc tas tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajiem. Patiesībā šajā situācijā nekā reāli "bīstama" nav, ja atskaita to, ka ļoti daudziem jauniešiem būs grūtāk apzināties savu bioloģisko realitāti, jo iekļaujošie pieaugušie atteiksies meitenes saukt par meitenēm un puišus par puišiem. Attiecīgi visas pretrunīgās sajūtas, kas izriet no sava dzimuma apzināšanās, mēģinās paslaucīt zem paklāja, lai gan nespēju noticēt, ka tā tāpat nesprauksies ārā (kā dēļ arī tie de-transitioning gadījumi).

Vēl bīstamāka man šķiet jebkuras cilvēku grupas dehumanizācija. Un te gan akmens visādu far far un ne tik far right dārziņā. Jo lai vai kā varavīkšņu vienradži varbūt kļūdās, ir daudz sliktāk, ja sākam par viņiem domāt kā bezsmadzeņu radījumiem, vienveidīgu masu ar "kaut ko", kura nesaprot ko dara. Pat, ja ir iesaistīti garīgi traucējumi, tiem jāpieiet ar empātiju, nevis izsmieklu. Viņi ir tie, kuri, piemēram, pašlaik ierēc par Palestīnas atbalstītājiem, kas šķiet vienkārši prātam neaptverami.