Manuprāt, jūs mēģināt vienkāršot cilvēku komunikāciju, kas patiesībā ir ļoti, ĻOTI sarežģīta lieta, bieži vien ietver dahuja eksperimentu un kurā tā ping-ponga bumbiņa jāuztur kustīga abiem, nevis tikai vienam. Ir vairākas lietas, kuras man ir izrādījušās patīkamas tikai tāpēc, ka otrs tās ir spontāni izdarījis. Ja man būtu pirms tam godīgi jāatbild, vai es to gribu vai nē (es nerunāju par neko nopietnu un skarbu), man patiesībā nebūtu ko atbildēt. Ir bijušas lietas, kuras sanācis spontāni izdarīt otram un saņemt zaļo gaismu tā darīt vēl vai pretēji – lūgumu to nedarīt.

Tas, ko jūs aprakstāt – par sarunāšanos etc. – tas viss ir forši un vēlami un mums tiešām šajā ziņā ir kur augt, bet kas man nepatīk: 1) cilvēku padarīšana par iekārtām, kuras darbojas kā programma ar jā/nē variantiem un liek otram nemitīgi visu vispirms verbalizēt (piemēram, otra priekšā apraudāties drīkst? Jeb tomēr labāk paprasīt atļauju, ja nu otram ir nepatīkami skatīties kā cits raud?) 2) atkal un atkal tiek atņemta agency cilvēkiem, kuri sūdīgi novelk robežas, pasakot – nemāki novilkt robežas? nekas, tā nav tava atbildība. atbildīgs ir otrs, viņam ir jāsaprot, ka tu nemāki, tāpēc jāpārjautā.

Cilvēkiem, kuri neprot novilkt robežas ir vajadzīga terapija un savu zaudēto spēju atgūšana, lai tad, kad uztrāpās ar empātiju neapveltīti kretīni, ir spēja pateikt strauju "nē" arī tad, kad jautājums nemaz nav izskanējis. Es esmu tāds cilvēks, un, lai arī kā mani neaizkustinātu ikviens, kas ir lūdzis atļauju kaut kam, ko es pat diezgan acīmredzami vēlos, daudz vairāk es vēlos mācēt pati verbalizēt to, ko es gribu vai negribu, īpaši nedomājot, kā tas liksies otram un neatkarīgi no tā, ir vai nav man pirms tam prasīta atļauja.

Nez kāpēc diskusijas fokuss ir uz tiem otriem, tā it kā viņiem pēkšņi tas consent baigi interesētu, lai gan nav interesējis pirms tam.