|
Kādā visnotaļ debilā mežā, kas katru gadu aizdegas, dzīvoja mežacūkas, eži un viena dzeloņcūka. Dzeloņcūka bija riktīgs čudaks, apmeklēja psihoterapētu seski. Dzeloņčūkai mocīja paranoja, tai likās, ka kāds taisās viņai uzbrukt no mugurpuses, kaut arī neviens prātīgs meža zvērs vieglprātīgā nāvē negrasījās skriet, izņemot prātu izkūkojušais zaķis, bet to mežacūkas pagājušajā sezonā noslānija. Nabaga dzeloņcūka naktīs mocījās no bezmiega, viņas acis iekaisa sarkanas, tecēja siekalas pār lūpai un hemoroīdi viņu padarīja nervozu, jo baidījās aiziet uz tualeti. Kad vienu dienu dzeloņcūka pamodās ar putām uz mutes visi meža zvēri to dienu nolādēja. Dzeloņcūka izskrēja no mājas, aizskrēja uz cirsmu un nožmiedza visus ezīšus, bet ar to nemiers nenorimās, viņa aizskrēja uz jaunaudzi un uztaisīja mežacūku genocīdu. Nu dzeloņcūka bija viena. Par tās izdarībām padzirdēja lācis, kas nolēma izmainīt vēsturi, aizskrēja uz debīlo mežu un sastapa tur dzeloņcūku, kas kāri raudzījās uz lāča. Lācis prasīja kas par lietu. Dzeloņcūka saka: “Visi sukas gribēja mani nomušīt no mugurpuses, bet es biju veiklāka!” Lācis prasīja parādīt dzeloņcūkai muguru. Dzeloņcūka pagrieza savu adataino muguru, kur bija uzspraudies bebris un tā arī bija problēma nabaga dzeloņcūkai, viņai likās ka kāds lavījās no mugurpuses, bet nekas vairāk par beigtu bebru viņas dzeloņos nebija |
|
Kādā pļavā ar dzidru dīķi vidū pulcējās daudz dažādi dzīvnieki. Stirnas un brieži apgūlušies zālē sauļojās un pļāpāja, dirsīgais vilku bars kā jau vienmēr staigāja un visiem krita uz nerviem, bet lapsas nepārtraukti zīmējās ar savām astēm un izņirgājas par pārējiem zvēriem, kuriem nebija krāsains kažoks. Lācis spēlēja kārtis ar mežakuili, kas melnā kožņikā ar savu Meris visiem draudēja. Bet pats galvenais jau par ko es gribu runāt ir mazais cirslīšu pārītis, viņi viens otru tik ļoti mīlēja un dzīvoja netālu no dīķa kādā dzeltenā niedru puduri. Cirslītis bija mazs, bet tik ļoti vēlējās būt populārs kā lauva, gribēja draugus, bet visi viņu apsmēja sava snīpīša dēļ un vairāk par: ”Dabūsi pa purnu..” nedzirdēja. Vienīgais kas cirslītim bija draugos, tā bija pūce, tāda nedaudz flegmaina un pasista, bet tomēr draugs Vēlāk cirslītis pļavā satika kādu citu mazu zvēriņu, tā bija zebiekste. Gara, pelēka un viltīga, cirslītim nepatika zebiekste, jo viņa vienmēr histēriski kustējās, nekad nevarēja nostāvēt vietā. Cirslītim ar pūci un zebieksti bija kas kopīgs, visiem meža zvēriem viņi besīja. Vilki naktīs mēdza apmētāt ar akmeņiem pūci, jo viņiem izveda viņas zaļās acis, bet lācim viņa vēl jo vairāk nepatika, jo kad viņš gulēja tā vienmēr- “uŪ..uŪ..”
Zebiekste zvēriem nepatika vienkārši prikola pēc. Vienu ziemu pūce satika rubeni, parunājās.. aj, bet liels bazars nebija vienkārši ķērās pie ģelas un nolaida ar rubeni, pavasarī piedzima vārnas, kas uzzinot par vecāku dēkām paņēma pēdu uz tumšo mežu. Nu pūce jutās kruta, jo viņa bija nolaidusi ar rubeni, tādēļ gribēja parādīt cik viņa ir kruta cirslīša priekšā. Cirslītis pēc ziemas guļas izlīda no mājiņas, pasauca sievu, bet tad pēkšņi pūce apēda cirslīša sievu. Ak kā gan tik cirslītis nelamājās uz pūces, visās valodās cik iemācījās mežaskolā. Cirslītis gribēja savu bēdu pastāstīt zebiekstei, bet tā bija aizklīdusi tālu, tālu prom. Cirslītis saprata, cik vientuļš palika, lēnā gaitā līda cauri dzeltenajai zālēi, no kuras apakšas spraucās jaunā zaļā zālīte. Pēc ilgas iešanas satika vienīgo balto lauku peli, arī to ienīda meža zvēri, jo viņa mija balta. Cirslītis izstāstīja savu bēdu tai, bet pelei bija pohuj, jo viņa bija egoiste. Toties baltā pele pastāstīja cirslītim par drūmo, tumšo mežu, ka tur tusējot visi atstumtie drūmie dzīvnieki. Cirslītis padomāja, bļāviens bet viņš taču arī ir atstumst. Sapakoja mantas un devās dzīvot uz drūmo mežu. Tik tiešām mežā dzīvoja visādi krutiem drūmie dzīvnieki, cirslītis par viņiem tik ļoti safanojās un padomāja, ja te būs mani draugi. Cirslītis skraidīja, plātījās un dabūja pāris draugus, bet viņi pārāk negribēja ar viņu bieži runāt. Cirslītim skauda, ka mēmi krutie meža dzīvnieki runājās savā starpā, bet neiesaistīja cirslīti. Neskatoties uz visu, cirslītis sevi arī uzskatīja par kruto meža dzīvnieku. Gāja uz tusēšanas vietām ēst mušmires, bazarēja ar pazīstamajiem, bet tomēr nejutās tā īsti, jo viņš taču bija tas labais mazais zvēriņs. Vienu dienu cirslītim baltā pele atvēra acis uz reality, un cirslītis uzzināja, ka īstenībā mēmi krutie meža dzīvnieki ir iedomīgi un aizspriedumaini, kas gudri nodirš mazo cirslīti. Cirslītis bija vīlies visos, un nezināja kur tagad iet, jo nekur nav labi visi bija vienādi, velc kādu kažoku gribi, dirsas caurums kur ir tura arī ir. |
|
|