Tās ir muļķības, ka zivīm nav asakas - Komentāri

Kādā visnotaļ debilā mežā, kas katru gadu aizdegas, dzīvoja mežacūkas, eži un viena dzeloņcūka. Dzeloņcūka bija riktīgs čudaks, apmeklēja psihoterapētu seski. Dzeloņčūkai mocīja paranoja, tai likās, ka kāds taisās viņai uzbrukt no mugurpuses, kaut arī neviens prātīgs meža zvērs vieglprātīgā nāvē negrasījās skriet, izņemot prātu izkūkojušais zaķis, bet to mežacūkas pagājušajā sezonā noslānija. Nabaga dzeloņcūka naktīs mocījās no bezmiega, viņas acis iekaisa sarkanas, tecēja siekalas pār lūpai un hemoroīdi viņu padarīja nervozu, jo baidījās aiziet uz tualeti. Kad vienu dienu dzeloņcūka pamodās ar putām uz mutes visi meža zvēri to dienu nolādēja. Dzeloņcūka izskrēja no mājas, aizskrēja uz cirsmu un nožmiedza visus ezīšus, bet ar to nemiers nenorimās, viņa aizskrēja uz jaunaudzi un uztaisīja mežacūku genocīdu. Nu dzeloņcūka bija viena. Par tās izdarībām padzirdēja lācis, kas nolēma izmainīt vēsturi, aizskrēja uz debīlo mežu un sastapa tur dzeloņcūku, kas kāri raudzījās uz lāča. Lācis prasīja kas par lietu. Dzeloņcūka saka: “Visi sukas gribēja mani nomušīt no mugurpuses, bet es biju veiklāka!” Lācis prasīja parādīt dzeloņcūkai muguru. Dzeloņcūka pagrieza savu adataino muguru, kur bija uzspraudies bebris un tā arī bija problēma nabaga dzeloņcūkai, viņai likās ka kāds lavījās no mugurpuses, bet nekas vairāk par beigtu bebru viņas dzeloņos nebija