ehh.. cik ļoti reizēm sirdij kārojas parunāt ar kādu par kaut ko mazsvarīgu, bet tajā pašā laikā ļoti svarīgu. tik ļoti kārojas, ka pat reizēm siekala ir līdz zemei, un tad ņemu riteni un vienkārši tāpat vien braukājos[tieši tā, mans celis vairs neatsaka pat ritenim! :)]. cik gan toreiz bija jauki tā runāt, runāt un runāt, un domāt par to cik jau ir pulkstenis!
ehh.. jāpaņem lupatiņa un tās slienas no grīdas būs jāsaslauka un jāizvelk laukā ritenis :)