Ievadam - man ir tāds oldskūlīgs ritenis, sudrabotā krāsā, tam ir "divas" bremzes, viena, kura nedarbojas noskrullēta pusmastā un sastiprināta starp kkādiem mistiskiem vadiem, lai netraucē. Otra - tīri normāli darbojas, bet.. viņas mēdz nedaudz noslīdēt.
Šajā burvīgajā vīkenda noslēgumā ar draudzeni Madaru izdomājām aizbraukt līdz jūriņai paķert iedegumu, nāk taču izlaidums! Braucām abas ar ričukiem pa riteņbraucēja celiņu līdz Jūrmalai. Ieņēmām vietiņu netālu no krūmiņiem, izmetāmies un kādas četras stundas ļāvām saulei pacepināt mūsu ādiņu. Izdomājām, ka mājās dosimies laicīgi, jo vēl jākrāso mati un noteikti jāiebrauc Hesburgerā! Tā nu pilnus punčus ar Hesburgera paiku salikušas braucām pa to pašu posmiņu mājās. Tā sākam mīties un es jūtu, ka tā mana vienīgā bremze īsti nestrādā. Baigi stulbi, jo Lielupes tiltam otrā pusē tāds diezgan stāvs kalns. Man bail, spiežu bremzi, beigās pat sāku bremzēt ar kāju un lūdzos kaut tik es neiesrietu krumiņos otrpus celiņam. Paspēju sabremzēt, izņemt līkumus un visiem prieks. Jau paspēju sapriecāties, ka nebūs vairāk šādi kalniņi, mašīnas un varēšu tikai baudīt dabas burvību un miermīlīgu mīšanos. KĀ TAD. Pēc kādām 10min redzu, ka priekšā tāds neliels kalniņš, ai, nekas traks nebūs. Uzminos mierīgi augšā un redzu, priekšā stāvs lejupceļš un straujš pagrieziens pa labi. Es spiežu bremzi + bremzēju ar kāju, acu priekšā redzu priežu koka stumbru, iebļaujos Madara un izstiepju sev priekšā divas rokas. Atceros, ka es piecēlos kājās un pētīju savas rētas. Jā, es ieskrēju kokā :D Joptvai, cik veiksmīgi man ritenis viņam nogāja garām. Sasitu pirkstus, mistiskā veidā noberzu zodu, sasitu plaukstas, elkonis pretīgi izskatās(cerams, ka uz izlaidumu būs OK) vēders sarkans, krūtis ar. Bet visā visumā, man nāca par sevi smiekli. Tagad sēžu mājās un gaidu, kad man vīrietis salies brūcēs ūdeņraža pārskābi. Zinu ka sāpēs, bet nu.. uz 6dienu jābūt smukai, lai drauga mamma nedomā, ka mums ir nesaskaņas :D:D
Ieteikums - tomēr nebraukt ar beigtām bremzēm :D