vakar braucot cauri pilsētai, klausījos Wolfmother un pēkšņi likās, ka emōciju pa daudz. tā, ka elpa mazliet aizraujās. iesaku paklausīties tiem bērniem, kurus interesē old-school hard rock. pačukstēšu, ka šitie puikas noteikti bērnībā daudz klausījušies Led Zeppelin.

apēdu apelsīnu un sāka sāpēt plaušas O.o

šodien notika pirmais zāles izmīcīšanas pasākums, tikai prasījās pēc vien' fein' pifcīš', eh. zato pīpi uzpīpēju. a tabaka vakar tāāda nopirkās, ka nācās ar šķērēm sagriezt:D

un tad vēl tas cigoriņsaldējums.. šitā jau var taisni kā cilvēks sajusties:)

priecājaties par balto sniedziņu, ja? nu ja, nu ja, neba jau par dzeltono, ja. nu tad priecīgus Ziemassvētkus. šalom.

a es neko nedaru.

es jau zināju, ka viss pāries. kautrīgi skatieni un mulsinoši jautājumi, man liekas, spēj izdziedēt pat fiziskas kaites vai vismaz liek par tām aizmirst [kad esu miegaina, kļūstu salkana, fuj]. par sevi gan es vēl mazliet šaubos. uz ilgu laiku mani izārstētu tikai giljotīna..

bet tad uzrodas kaka, kura pēkšņi grib zināt, kā teu iet 100 gadus neredzētai:'( jā, lūdzu, apmainīsimies pāris ledusaukstām frāzēm un mēģināsim atcerēties viens otra seju. es arī māku spēlēties. bet es izvēlos paklusēt, kad man nau ko teikt. un bieži vien arī tad, kad ir ko.. gribās iespert.

ak, diefs, cik man ir slikti. morāli. es jūtos vāja. novārdzināta. sadurta. man atkal ir bail. gribās sarauties maziņai un šņukstēt.

tas viss ir lieki. tas pāries.

tā notiek, kad ir labi. bija pārāk labi. un tad nokrist ir daudz sāpīgāk.

man reibst galva un nelietīgi sāp roku locītavas. tādas ir manas pohas.

tā. udžītim dāvana pagādāta. lieliskais baltais triko un piemīlīgi rōzīgā pačka [caurspīdīgie, 3kārtīgie baleta svārciņi]. esu pārliecināta, ka par dāvanu sūdzību nebūs;) 20 gadi tomēr nau vairs joka lieta!

vakar smīnējām, ka udžītis domā, ka šodien ir viņa dzimšanas dienas svinības, bet patiesībā šodien taču ir paredzēts kodiens..

šitā naksniņa būs varenjautra. un no rīta 12os man jau jābūt ōperā. khhh..

hmm. ko lai iedzer?

es laikam esu metusi pie malas smēķus. pīpēšanu atmetusi neesu, vienkārši esu pārgājusi uz tabaku. vakar man beidzās tabaka un tā uz sitiena tabaku kioskā nenopirksi, bet kauko iepīpēt tā kā sagribējās. nopirku parastos smēķus [nu, cigaretes tb]. un tā arī tos 3 kvartālus nonesu degošu smēķi.. nevarēju iepīpēt. smaka vienkārši neciešama. bez tam, pēc maniem aprēķiniem, tabaku pīpēt ir arī ekonomiski izdevīgāk. vismaz man. tabaku pīpēt gribās retāk nekā parastos smēķus, ja ir baigais pieradums. un pie tam process ir krietni baudāmāks. tabaka gan, iespējams, ir nāvējošāka, jo uz smēķu paciņām vismaz raksta to štengrumu.. jancīga tā padarīšana.

man esot foršs musculus gluteus maximus. khhh..

pēdēja laikā visur rēgojas pediņi. šonakt redzēju sapni par 2 gejiski noskaņotiem vīriešiem, kuri bija atlaidušies uz dīvāna. istabas kaktā vārījās ūdens, tā tvaiki pārvertās elektrībā un uzlaida gaisā visu istabu. no vīriešiem palika tikai 2 melni pleķīši uz dīvana.

tad vēl šodien izlasīju par filmu, kurā būs divu kovboju - geju mīlestība. kritiķi filmu cēluši saulītē. tad vēl tas likums par viendzimuma laulību atļaušanu, kurš tomēr netika pieņemts.

vēl izlasīju par andželīnu džoliju, kura gadiem ilgi uztur lesbiskas attiecības ar kaukādu aziātu modeli. tas nu gan bija spēriens vīriešiem zem jostasvietas.

jā, vajag mazāk to sūda presi lasīt.

tikko pie brokastīm palasīju presi. francūži veikuši pirmo sejas transplantāciju kādai 38 gadus vecai sievietei. raksts tik nekautrīgi parādija sabiedrības izvirtības pakāpi. par sievieti tika atklāts viss. pat viņas meita esot sniegusi informāciju par mātes dzīvi, kaugan pati sieviete lūgusi neizpaust par sevi nekādu informāciju. operācija viņai bija nepiecašama tāpēc, ka viņas seju sakropļojuši suņa kodieni. meita teikusi, ka māte mēģinājusi izdarīt pašnāvību un suns uzbrucis kamēr sieviete, sarijusies miegazāles, gulējusi. sejas ādas donore arī esot bijusi pašnāvniece - viņa pakārās, kā rezultātā nomirušas tikai galvas smadzenes. viņas piederīgie devuši atļauju nodīrāt viņas seju un "uzsita" to gaisā sakostajai sievietei. interesanti zināt, vai pašnāvnieci vēl tur pie dzīvības. vai varbūt viņa jau visu nepieciešamo šaisaulē ir atdevusi un vairs nekādas vērtīgas izejvielas nau spējīga dot. tagad visi runā par to, kādas psiholoģiskas ciešanas pārcietīs operētā un kā jutīsies donores piederīgie, redzot citu cilvēku ar savas radinieces seju. lai nu kā, tas ķirurgs ir parēdzējis vēl 5 tādas operācijas tuvākajā laikā. man patika, ka šis raksts bija vilkts pa 2 lappusēm, bet tikai pāris pēdējās rindas pateica svarīgāko:

"tiek uzskatīts, ka donora orgānus pirmo 6 nedēļu laikā noraida katra desmitā pacienta organisms, bet pēc gada svešos orgānus noraida jau puse no pacientiem, turklāt nelīdz arī imūndepresanti, kas palielina nieru audzēja risku..."

nu, jebkurā gadījumā, paredzu jaunu vilni Holivudas filmu sižetos. un suni, starp citu, iemidzināja, kaut arī saimnieces ģimene esot pret to protestējusi.

un tas viss, lai dzīve būtu krāsaināka.

pirms kādām 3h stundām atrāpoju mājās pēc lieliskajām brokastīm un vazāšanos pa veikaliem ar savu draudzenīti [birthmark vārdā]. piesēdos pie sava draudziņa kompja, gribēju tā kā postu rakstīt, bet tad tā kā paskumji sametās - neviens nezvana, a mājās sēdēt negribās. un tieši tajā brīdī iezvanījās telefons. un neko vairāk man nevajadzēja.

man vispār vairs neko nevajag. man ir kaukā.. labi?