Man ir jurista diploms. Bet jurists es neesmu. Ne jau tamdēļ, ka man nepatīk rotaļāties ar tiekumiem, bet tamdēļ, ka visi šajā nozarē ar tiem teikumiem ir izrotaļājušies jau tik tālu, ka ir vāks... Nevar vairs apstāties. Cik cilvēku, tik viedokļu. Bet taisni tagad par juristu mācīties ir vislabāk, jo tagad beidzot ir sakārtojuši to izglītības sistēmu: 3+2=maģistrs ar jurista kvalifikāciju. Pēc trešā gada jau ir kaut kāds izglītības dokuments un var strādāt. Man ir vecais bakalaura diploms - man nepatīk. Ja patīk rotaļāties ar teikumiem, es ieteiktu studēt kādu svešvalodu. Jurista būšanai tomēr ir vajadzīgs, lai kāds, kas jau ir sistēmā, taciņu iemin, ieslēdz gaismu tuneļa galā, citādi būs visu mūžu vienīgi tiesas sēdes protokolēt vai cita veida vienkāršo rakstveža būšanu izciest.

Tas, ko Tu strādā, nemaz nav saistīts ar Tavu izglītību?
Jāsaka, ka es nevaru iedomāties neko citu, ko varētu mācīties un darīt (izņemot baltu fillogjiju, bet literatūras skolotājas liktenis mani pārāk biedē). Līdz ar to pašsaglabāšanās nolūkos es atsakos ticēt, ka bez sakariem šai jomā nekur tālāk nevar tikt.
Un par tiem teikumiem... Droši vien tā arī ir taisnība, bet Latvijā, man šķiet, daudz lielāka problēma ir to teikumu trūkums. ;) Bez tam šai nozarē it īpaši vajag kārtīgus cilvēkus. ;)
(Bet mani priekšstati par to visu, bez šaubām, ir miglaini un naivi.)

Bet tur tāpat apakšā ir parasta loģika. Tas, ka šajā gadījumā ir jāmāk tā loģika viltīgi adaptēt teikumiem jau nemaina tās lietas būtību.

Jā, varbūt. Māksla viena, bet žanrs cits. :)