Aizvēri sirdi, kad pamodies 11.00, tad kad atvēri sirdi - viņa jau bija prom. Tik daudz ko sacīt! Tik daudz ko atklāt! Bet mirklis ir garām un patiesību aprok mūžības vēji. Vienmēr, kāds no jums diviem ir par lēnu vai par ātru. Vai nu īstais mirklis vai nu īstais Tu. Tu sevi māni ar domu, ka nākamreiz gan... bet labi zini, ka nebūs ne nākamreiz, ne aiznākmreiz. Tikai smeldzīgas ilgas pēc kaut kā.
Zemapziņa, iekšējā balss arī klusē, jo tai nepatīk, ja Tu nevis dzīvo dzīvi, bet spēlē pēc tās noteikumiem. It kā dzīve būtu šaha partija, kurā Tu esi viens no bandiniekiem. Tai nepatīk meļi un krāpnieki, kuri māna sevi sakot, medus nemaz nav salds. Tai nepatīk, ka ēd smiltis un ar iztēles palīdzību tās padara par medu. Bet ko es vispār varu spriest par zemapziņu, vairs nezinu kāds ir tās vārds un, ja godīgi sāk trūkt ticības tās esamībai.
Tas karogs, kas ir Tavā mastā ir apziņas karogs - man ir viss. Un, kas vispār ir mīlestība ?!? Kurš pierādīs, ka tā eksistē ? Un, ka tā eksistē tieši tāda, kādu man mēģinās pierādīt ? Ja netiktu iecirsta brūce, nebūtu nepieciešama dziedniece. Pati cērt un pati ārstē, bet Tu esi pateicīgs. Jo viss, kas ir bijis pirms viņas ir pēlēks. Tava atkarība no sabiedrības ir mīlestība - bailes no vientulības.
|