.
|
|||||||||
| Tuesday, September 7th, 2010 |
|
||||
|
Medaļas otra puse vienmēr ir neglītāka par pirmo. Un, tu skaties uz labas, tikko izlasītas grāmatas vāku un domā - ja es mācētu tā. Un tad ar laiku, pieaugot tu atklāj, ka tev ir talants un laba fantāzija, ka tu varbūt patiešām kādreiz mācēsi tā... un tad tu saproti, cik tas ir grūti būt par rakstnieku - just visu sāpīgāk, fantazēt vairāk un domāt dziļāk nekā vairums cilvēku. Un tad tu saproti, cik tas ir grūti aiziet laikus gulēt, jo pa galvu plosās domu, ideju, fantāziju vētra. Un tad tu saproti, cik tas ir grūti šo vētru aprakstīt ar vārdiem tā, lai citi saprot kaut daļiņu no tā, kas notiek tavā galvā. Un tad tu saproti, ka cilvēki ir ļoti sarežģīti un tu pats esi ļoti sarežģīts un vispār viss ir ļoti sarežģīts. Bet tad tu atceries, ka ir arī tā pirmā medaļas puse, kura ir glītāka par pirmo. Jo tu skaties uz labas, tikko izlasītas grāmatas vāku un domā - es kādreiz, varbūt mācēšu rakstīt tā, jo tu redzi pasauli krāšņāku, brīnumaināku, lieliskāku nekā vairums cilvēku. Un tad tu braucot autobusā vari šo garlaicīgo nodarbi padarīt krāsainu, likt lietā savu iztēli un smaidīt. Un tad tu vari lietainā dienā just lietus lāses pilot uz tavas galvas un smaidīt. Un tad tu vari redzēt sauli un smaidīt. Un tu vari raudzīties debesīs stundām ilgi smieties un fantazēt un domāt kā būtu, ja būtu... Un tad tu redzi cik pasaule patiesībā ir vienkārša, skaista un mīļa. Es esmu ģitāras vienīgā stīga, apjucis sienāzis uz manis čīgā. |
||||
|
|
.
|
|||||||||||