.
|
|||||||||
| Saturday, May 22nd, 2010 |
|
||||
|
Laiks aizskrējis un manus sapņus paņēmis sev līdz, es cenšos, bet nepanākt tos drīz. Pa vidu tam, kāds spēlē draudzību uz rūsas pārklāta zāģa, man bērnībā nelikās, ka dzīve būs šāda. Man likās būs sapņu pilis un tilti, mīlestība, patriotisms un tā... silti, bet dažubrīd tik ļoti salst nokavētais. Tik tāls, kā kosmoss, mana dzīve nav īsta, bet veidota no neizturīgas plastmasas. Viņiem ir mērķi, stikla pilis un dimanti matos, es... palieku tepat uz vietas un no lejas uz viņiem skatos. Bet pie velna to visu, man pienācis laiks - celties un iet, sevī, sevī, sevī ātri, dziļi skriet. |
||||
|
|
.
|
|||||||||||