.
|
|||||||||
| Friday, April 23rd, 2010 |
|
||
|
"Lai arī lidojumi ir atsākti, putekļu koncentrācija virs Eiropas saglabāsies vēl vairākas nedēļas vai pat mēnešus, biznesa portālam «Nozare.lv» atzina nacionālās lidsabiedrības «airBaltic» korporatīvo komunikāciju viceprezidents Jānis Vanags.
Lai rūpētos par lidojumu drošību, ir ieviestas speciālas procedūras gan pilotiem, gan personālam. «Pēc katra izpildīta lidojuma, pēc katra reisa lidmašīnu pārbauda sertificēts tehniskais personāls. Tādēļ šobrīd mūsu rīcībā nav informācijas, ka kāda lidojuma drošība būtu apdraudēta,» sacīja Vanags." O, jā, ja korporatīvo komunikāciju viceprezidents (pats amata nosaukums jau ir WTF un FTW kvadrātā), ja tik lieliski prot pamatot un veidot teikumus, tad ko mēs varam gribēt no amatieriskajiem LETA / TVnet / Apollo / Delfi utml. portāliem ? |
||
|
|
|
||||
| O, jā. Mona mani atvienoja no sava draugu saraksta - traki, ne ? Vispār interesanti, kā viss mainās - vēl nesen (2 gadi nav sen) es nevarēju vēlēties labāku cilvēku ar, kuru vilcināt laiku vai parunāt par lietām virs vidējā... Patiesībā man ir diezgan vienalga vienīgi žēl, ka viss tā mainījās, bet tā jau tas notiek - uķi kuķi, tad uķi kuķi pajūk un paliek tiki tra-ta-ta bladākš. :D Varēja saprast ? īsāk sakot - tāda ir dzīve, neviens nav vainīgs, bet vai, kāds ir laimīgs ? | ||||
|
|
|
||||
|
Nāve. Man bija sunītis, tāds smuks un dzīvespriecīgs. Melns, sieviešu dzimtes, Čelsija vārdā. Šodien viņa nomira... Es piegāju klāt un redzēju, ka viņa ir mirusi. Apraudājos. Gāju pēc lāpstas un, kad pienācu klāt un manu mīļo sunīti grasījos guldīt zemes klēpī izrādījās, ka mans mīļais sunītis vēl nav miris, bet knapi velk dzīvību, pēdējiem spēkiem vāji, tikko redzami notirināja kājiņas un pār suņa vaigu noritēja asara. Līdz šim es nezināju, ka suņi prot raudāt. Un es nezināju, ka es raudāšu tik ilgi par mājdzīvnieka nāvi. Tas sunīša skatiens, pirms nāves skatiens tā iekliedza dvēselē... es tagad visu laiku redzu acu priekšā to skatienu... es ēdu vakariņas un redzu to skatienu, es sēžu pie datora un redzu to skatienu, es visur šodien redzu to skatienu. Es nevaru vārdos aprakstīt cik tas ir briesmīgi un es sevi šaustu, ka varbūt, ja es būtu aizvedis sunīti pie ārsta šodien, pirms nedēļas, vispār... varbūt viņu vēl varēja glābt. Ienīstu nāvi. Kaut Tu, nāve, nomirtu, kaut nāve spētu just un nomirt es to tagad vēlos vairāk par visu. Un man šķita, ka es beidzot esmu morāli spēcīgs... ienīstu, dvēselē kliedz Čelsijas skatiens un skaņa atbalsojās manās ausīs desmittūkstoškārt stiprāk nekā es jebkad būtu spējīgs uzrakstīt. Čelsija. 1998 - 2010. Manās atmiņās... |
.
|
|||||||||||