.
|
|||||||||
| Thursday, April 15th, 2010 |
|
||||
|
Visi labi cilvēki. Visi, kuriem tīk zaļā krāsa, patīk dzeja un domas lido tiktāl, ka liekas tulīt, tulīt atliek tikai atsperties ar kājām un aizlidos... Bet labu labie ir tie cilvēki, kurim istabā ir zaļas sienas (man). Es starp citu tiešām sāku ticēt, ka tāds, kuram patīk zaļā krāsa ir labs cilvēks pēc definīcijas. Nu gan pateicu, ne ? Definē cilvēku. Smieklīgi. Un Anna ir kūl, jo viņa mani uzaicināja uz, kā izklausās sapņu ballīti - cilvēki, daba un tā, īpaši. Un man ir skumīgi, ka šiten te, kur es dzīvoju ikdienā nav cilvēku ar, kuriem es patiešām varētu un gribētu aiziet uz mežu un sapņot. Vai arī sapņot tepat - mājās, bez meža. Man tādi cilvēki ir, bet ne šeit, citur - tālu. Skumīgi, ne ? Dzīvošu Rīgā - Āgenskalnā, apsolu sev. Rīt nē, bet kaut kad. Es ņemu nost rāmīšus savu domu gleznām, bet tas nenieka nepalīdz, jo netieku tuvāk tām. |
||||
|
|
|
||
|
Vārdi ir viss, kas man ir dots, nav ne nošu, ne otas vēzienu, gluži, kā nemācēt dzīvot bez naudas, bet ar vērienu. Triumfa torņi mani droši vien sagaida, nākotnē kaut kur, bet tikmēr man paliek vienīgi dzeja, kā malduguns ?!? |
||
|
|
.
|
|||||||||||