Pa ceļu gāja mīlestība. Viņa apskāva ikvienu savā ceļā. Lai gan viņu ne vienmēr saprata, tomēr viņas skavām ļāvās. Un uzreiz apsakautie sāka mīlēt. Mīlestība bija diezgan advancēta un prevalējošajai konjunktūrai ne īpaši ļāvās. Apkamptie mīlēja, mīlēja, bet nesastopot, šādus pašus apskautos, viņu emocijas rupji runājot - nosēdās. Gāja dienas, stundas un mīlestība savu, it kā, labo darbu turpināja, līdz viņai apnika.
Cik tad tā visus apkampsi, galu galā ? Un, tagad pasaulē klīst tik daudz vientuļu apkampto, ka man paliek bail. Kurp ies šī pasaule, ja apkamptie, mīlēs, bet nesatikši citus apkamptos turpināt eksistē vien tāpēc, ka pietrūkst drosmes pašnāvībai ?
|