|
Nevaru likties mierā, pirksti niez. Draugos [svešās dienasgrāmatās] palasījos par to, ka kādam ir apmīzta ārsiena mājai Jaungada svinību laikā, kādam ir logs izsists, vēl kādam piemīzts paklājs, vēl lasīju, ka esot, ak, mans dievs - sasista glāze. Es te tā padomāju un secināju, ka man uz doto brīdi būtu jābūt uz pusi mazāk draugu, jo puse spriežot pēc citu reakcijas, man būtu jānošauj un jānosauc daiļrunīgos lamuvārdos. Pirms, vai pēc nošaušanas tas pat nav būtiski. Šķiet, man pašam arī šai sakarā vajadzētu būt vismaz ar zilu aci, jo ir gadījies uzvesties, kā sivēnam. Tiesa es vienmēr esmu atlīdzinājis savu nodarījumu, ja pavisam godīgi tad tikai vienreiz esmu nodarbojies ar kaitniecību, bet tas arī nav būtiski. Jo tā atlīdzināšana ir tāds Haralda variants - "Jā, es nospļāvos, bet saslaucīju". Es gribēju pateikt, ka ir cūcības un ir dzērumā sastrādātas nelietības kurām nav nekāda sakara ar cilvēka kultūras līmeni. Man visu tusiņu laikā, kuri pie manis nto gadu laikā ir bijuši ir notikušas tik daudzas šīzes, ka man jau sajucis skaits un, kurš ko kuro ir darījis, nedarījis salauzis, vai saplēsis. Izsists logs, ntās glāzes plīsušas, netīšām pievemta grīda ntās reizes, vēl tikai "pietrūkst" pačurāšana istabā. Jo, redz spļāvējs istabā jau bija. Protams ir lietas, ko es nevaru pieņemt un tās ir cūcības - par tualetes apmīzšanu es vēl joprojām esmu dusmīgs un arī par spļaušanu neesmu mierā, taču pārējais ? Tie ir nieki. Saplīsa stikls - pērc jaunu, saplēsi glāzi - atnes jaunu vietā. Un viss, bez nekādas apvainošanās...
|