.
|
|||||||||
| Wednesday, November 19th, 2008 |
|
||||||
|
Draudzība ir tikai draudzība, labākie ir tikai labākie un rētas ir tikai rētas, nepateicība ir pasaules alga, lai gan pelnījusi to pasaule nav. Pietiek ar pāris skrāpētām rindiņām, pāris švīkātiem teikumiem, lai sāpētu pietiek pat ar vārdu, bet pat ar 100 lappusēm var nepietikt, lai smaidītu, smietos, priecātos un būtu - laimīgs, jā un kamdēļ šajās dienās? kamdēļ šajās dienās - es jūtos dīvaini, tā? |
||||||
|
|
|
||||
|
Laužu šokolādi pa gabaliņiem un smejos. Tādiem ārprātīgiem smiekliem ar kādiem smejas tikai trakie. Jo tā skaņa laužot tukšā, klusā istabā šokolādi tik ļoti liekas, līdzīga tai - ar kādu troksni lūzt mana sirds. Runā, ka starp džekiem draudzība parasti esot dziļāka nekā starp meitenēm. Neņemos spriest par to. One shot, one hit, one man down, one soul and god, and god... have a new playmate. |
||||
|
|
|
||||
|
Cilvēks uztaisa gleznu, kas patiesībā nav glezna, jo glezna ir glezna tikai tad, kad kāds to par tādu atzīst, vai arī tā ir ielikta koka ietvarā [labāk, gan būtu lietojis vārdu - rāmītī]. Nu, lūk viņš uztaisa gleznu, kas patiesībā vēl nav glezna, bet pašam patīk. Atnāk ciemos pie viņa Kārlis [Auškāps - nē! Cits.] un pasaka, ka viņam smuka glezna un, ka to vajagot ielikt rāmītī tas ir - koka ietvarā, lai būtu, kā jau īsta glezna. Cilvēks paklausa Kārlim un voulā - vēl viens gleznotājs ir dzimis. Tāpat arī ar dzejoļiem, stāstiem, pasakām un stiliem u.c. . Viss tas no sākuma ir nekas, tad kāds tam piešķir nosaukumu, nosauc par mākslu un tā rodas māksla. Ja Rokpelnis pasaka, ka sūds ir dzeja tad tā ir dzeja nevis sūds. Ja Šeila pasaka, ka tas ir stilīgs tērps nevis lupatas - tad tas ir stilīgs tērps un nevis - lupatas. Katrīna [Vai Kristīne] Neiburga arī teica ko līdzīgu, ka viņa kaut ko uzraksta un tad kāds to nosauc par mākslu, lai gan viņa rakstīja par savām izjūtām nevis sacerēja mākslu. Jap, tā viņš ir. Un es pašlaik neveiksmīgi kopēju kāda rakstīšanas stilu ja, kas. |
||||
|
|
.
|
|||||||||||