Trīs dienas biju galīgi ne savā garstāvoklī, tā kā būtu iekāpis ne tikai cita kurpēs, bet pat dzīvotu kāda cita dzīvi, ne savējo. Tagad atkal viss ir labi, protams ne viss, jo pietrūkst Kādas, varbūt tieši Tu, kas lasi šīs rindas man pietrūksti? :D A, ko var zināt, dzīve met dažādus līkločus. Manī ir tik daudz mīļuma un pozitīvisma, ka pietiktu vēl vismaz vienam Jānim un varbū pat vēl vienai Annai [he, he, čau :)]
Izlasīju to Velbeka "Varbūt ir sala" - viena no tām grāmatām kuras lasot paliek tik sūdīgi, bet beigās Tu daudz ko saproti priekš sevis un atkal ir labi. Man jau nav jābūt sastāvdaļai no tā, no kā es nevēlos sastāvdaļa būt. Man jau nav jābūt zobratam mehānismā, kurš man nepatīk. Es varu būt tāds, kāds esmu. Ak, jā - kāds tad es īsti esmu? Man šķiet ja par krāsām runājot tad drīzāk - spilgti zaļš, pelēcīgi dzeltens, oranži melns un žorgāms [tagad tāda krāsa ir, es gan nezinu, kāda viņa izskatās], labi tas par to žorgāmu - debīls joks, bet vispār es aizdomājos par to, ka suns tik pat labi varēja saukties par kaķi, ja vien kādā tur gadā kādam, vai kādiem nebūtu licies, ka kaķis ir vispiemērotākais vārds sunim. Ceru, ka sapratāt. Respektīvi - saule varēja saukties par mēnesi ja vien nosaucējs tajā tālajā gadā būtu iedomājies par to, ka lūk vārd Mēness labāk raksturo Dzeltenā bumbuļa īpašības, bet spilgti baltā [kāda vispār ir mēness krāsa??] bumba labāk sevī iemieso vārdu - saule. ;) Protams daudz vārdu ir radušies no grieķu, vai latīņu valodas vairākiem vārdiem, vai kāda vārda skaidrojuma, taču tas pats skaidrojums arī kaut kā radās - vai ne?!? Es gan netaisos [vai varbūt tomēr?] pārsaukt visas lietas savādāk, jo tajā ziņā esmu jau pasaules kārtībai, dēļ cieņas pret vecākām "būtnēm", pielāgojies. Bet iedomājaties pasaulē ierodas tāds mazs mežonēns un viņam jau no dzimšanas ir jāpielāgojas pasaulei kur visam jau ir doti vārdi un ir sava kārtība, patiesībā tādā ziņā maziem bērniem ir visgrūtāk, lai gan tas ko mēs neatceramies nespēj mums kaitēt, vai ne? :))
|