Beidzot pēdējo divu gadu laikā atkal izrunājos ar brāli. Un vairāk nekā - "Tēju dzersi?" "Jā.". Tā kā silti ap sirdi palika, lai gan tas manās un brāļa attiecībās ir tikai pussolītis tuvāk normālām attiecībām tomēr tas ir daudz zinot to, kas bijis... Bet bijis ir daudz, kas sākot ar to, ka es it kā esot pediņš, kroplis, kverplis un, kas tik vēl ne un beidzot ar manu atsacīšanos no viņa kā brāļa... interesanti, ka saruna nesākās ar atvainošanos un izskatās, ka atvainošanās tā arī nekad nebūs, bet vai to vispār vajag? Ņemot vērā to, ka, cik jūtu, mēs abi gribam to, lai mums būtu draudzīgas attiecības... To, ka viņš nav tāds brālis kādam viņam vajadzētu būt un es tāpat mēs abi zinam. To, ka citiem brāļi ir vairāk brāļi nekā mēs - to mēs arī zinam, bet varbūt beidzot viss mainīsies? Ceru, ticu, tā tam jābūt. :)
Šī būtu varen draņķīga diena jo visu dienu sāpēja galva un likās, ka viņa pārsprāgs, bet saruna ar brāli bija kā zāles, kā kafija un paracetamols ko iedzēru vēlāk vakarā.
Nepīpēju jau trīs nedēļas, pat četras gandrīz. Divas cigaretes gan vājuma brīžos izpīpēju, taču abas reizes tas bija iedzerot, bet esot skaidrā man pat cigaretes šķiet pretīgas un ir sākuši mazliet kaitināt pīpmaņi pieturās. Domāšanā esmu nepīpētājs un tikai pāris vājuma mirkļi liedz sevi par tādu saukt. Esmu pīpmanis kurš atmetis un cerams vairs neakd nepīpēs.
Viss ir labi. :)
|