.
|
|||||||||
| Wednesday, June 25th, 2008 |
|
||||||
|
Trakums Tavās acīs, Tavs šķebīgais smaids, es vairs Tevi nepazīstu, *skaļš vaids* reiz bija mums kopīgi sapņi un bija kopīga laime, un bija kopīgas domas, reiz bija savītie skatieni, smaidi, kas savijas kopā, lūpas un dvēsele vienādi kliedza, "mēs viens otra mētelis, un uguns, kas kvēli spiedz." pasakas sākas ar reiz bija, pasakas beidzas ar laimīgām beigām, šī arī beidzās ar laimīgām, tikai žēl, ka ne man, ne mums... |
||||||
|
|
|
||||||||
|
No Tevis pāri palika tikai pelni, bet mana sirds - melna, un lūpas smejas, dvēsele smīn, Tu labais smiekli, Bīn', nāc, lūdzu atpestī no domām nepareizām, no dzīves toņa greizā... Sērkociņš, benzīns un pelni, mana sirds kļuva melna, bet dvēsele smīn... |
||||||||
|
|
|
||
|
Tu, mana vienīgā, Tu vienīgā, Tu. Un neviena cita nedejos uz mana galda. Neviena cita no maniem traukiem neēdīs. Pašlaik jūras krastā bangas valda. Tās manas bēdas noēdīs. |
||
|
|
.
|
|||||||||||