saldkaislām, sapņainām acīm es veros

un vēlos un lūdzos,

lai cilvēce pati sevi redz sūdos,

līdz ausīm, jo pat pasaku rausim,

vairāk prāta aiz ausīm,

rausim, rausim, naudu rausim,

augsim, augsim, augsim sūdos līdz ausīm.

Nāksim beidzot pie prāta!!!

ar basām kājām dejosim sniegā,

teiksim - pasaulīt' Tevi mīlam, Tu liegā...

Taču, vai nav jau par vēlu,

un ja nu zemes mātei,

apnicis labais ziedotājas tēls,

un plāksteris vātei

ir pārāk vēls?