Sajūtām ir atkārtojamības nokrāsa.
Šodien kā pirms gadiem diviem.

Augustus Waters: That's a thing about pain. It demands to be felt.

Pirms gada reģistrējos bibliotēkā.
Kopskaitā pa šo laiku, darbā sēžot, esmu izlasījusi 48 grāmatas.
Katru nedēļu pa grāmatai.
Un citas pat 600 lpp un 700 lpp apjoma, kuras smaguma ziņā ir konkurējušas ar līdzpaņemtajām pusdienām.
Bet vairs jau galīgi nav ideju, ko palasīt.

Diena pēc fiziska darba līdzinās paģirām.
Galva sāp. Ķermenis sāp. Vēlme ieaugt gultā un nekustēties.
Labāk būtu ēduši.

Methuselah: He speaks to you. You must trust that He speaks in a way that you can understand.

Atskatoties, krāsas šķiet spilgtākas.
Varbūt vienkārši ar gadiem dzīve notrulina un padara nejūtīgu.
Melanholiski pietrūkst.
[X]

Domāju, ka nekas nav tā, kā domāju.

Atvaļinājums uzdzen tādu slinkumu un bezrūpību, ka tā īsti ne mirkli nav piezagusies vēlme te kaut ko rakstīt.
Bet, tā kā mājā visi guļ, pa TV neko nerāda, pasaule ir karstuma pieklususi, ir garlaicības vadīti mirkļi piesēst rakstīšanai.
Pēdējās atvaļinājuma dienas pavadu Latvijas perifērijas rančo.
Pirms tam paspējot pabūt galvaspilsētā gan kuģīšos, gan kursa biedrus satikt, gan koncertus un festivālus paklausīt.
Un Positivusā gāja nudien labi. Ne mirkli nav žēl patērētā laika, enerģijas, resursu, pacietības, izturības.
Galvenais, ka izbaudīju atmosfēru un Sigur Ros, The XX, Imagine Dragons un trallallāa.
Centos iedraudzēties ar diskomfortu, garajām rindām, telts pieļautajām temperatūras maiņām, laikapstākļu untumiem.
Vispār atvaļinājums lietderīgs.
Drīz jāatgriežas realitātē ar cīņu par vietu zem saules.

Mēdzu būt pārlieku paranojiska.
Vajadzētu atmest.
Ja vien paranoja nebūtu trāpīgi pareģojoša.
Cilvēki izmaina cilvēkus par ko sūdzēties citiem cilvēkiem.

Atstāta vienatnē, atļaujos ēst gaļu un dzert alu.

Pēdējā laikā cilvēki redz nevis mani, bet bankomātu.
Mēdz sadusmot.
Par cik zvaniem būtu klusāks telefons, ja es vairāk ņemtu, nevis dotu?
Vai arī, ja vienkārši pārstātu.
Neticu, ka tie ir karmas pluspunktiņi.
Vairāk jau robežojas ar nekaunību.

Brīvdienas paskrien mašīnu starmešu izbiedētu stirnu ātrumā.
Darbā minūtes gan ir pensionēti gliemeži.
Lai gan prieks uz darbu iet patīkamā vēsuma dēļ.
Tik daudz kas vēl pa vasaru jāsadara, bet, svelmainā karstuma dēļ, nav ne spēka, ne gribēšanas. Tik vien kā pie matrača pielipt un nekustēties.
Arī Maksim karsti. Guļ kā jūraszvaigzne un cieš no narkolepsijas uzbrukumiem aizmiegot jebkad un jebkur.
Tad nu jāturpina veģetēt, skaitīt zvaigznes un elpot uz ziemeļiem.

iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību, iecietību. un iecietību.

Brīvdienas paskrēja tik ātri.
Vispār viss sāk paātrināties.
Laikam pats laiks steidzas.
Nevis es.

Sēdēšanu mājās nomaina ārpasaule, ziemu - pavasaris, mākoņus - saule, sniegu - lietus, sēņošanu - aktivitātes, Šņorīti - Maksis.
Nezinu. Un nav jau. Labāk vai sliktāk.
Ir tikai savādāk.

"Deloveja kundze teica, ka viņa pati nopirkšot puķes".
Diena iesākās līdzīgi kā Virdžīnijas Vulfas grāmatas iesākuma teikums.

Šodiena smaržo pēc devītā marta.

reverss | averss.
katrai no medaļām ir otras puses.

Nepamet sajūta, ka laika nepietiek.
Un nepietiks.
Bet tas ir tik sasodīti nepielūdzams.

Sāku atcerēties, kā ir dzīvot un gatavot diviem.
Kopā dzīvošana man vienmēr asociējas ar divām līdzās esošām zobu birstītēm
Vispār beidzot laikam arī es saslimu.
Bet tomēr kaut kāds iekšējais pavasaris.
Jo tukšums pamazām izgaist.

Notikumu tik daudz.
Bet sajūtu vēl vairāk.